Augot Latvijas Kjokušinkai karatē do federācijai arī tajā reģistrēto sportistu skaits pieaug. Strauji tuvojas arī organizācijas pastāvēšanas ceturtdaļgadsimts, kas ir jau cienījams vecums. Ņemot vērā to, ka federācijai šajā laikā ir uzkrāta ļoti liela pieredzes bagāža, esam nolēmuši paskatīties tajā, kas tad atrodas mūsu pūrā? Bet pūrā mums ir daudz un dažādas interesantas personības – mūsu cilvēki. Tādēļ turpmāk ik pa laikam publicēsim interevijas ar mūsu cilvēkiem, kas arī ir mūsu lielākā vērība. Kā pirmais, ar ko vēlamies iepazīstināt ir sensei Juris Čeksters (3. dan). 

Daudzi federācijas karatēkas Juri noteikti ir pamanījuši federācijas pasākumos un eksamenācijas komisijās, bet retais viņu pazīst personīgi. Tādēļ nolēmām uzdot viņam dažus jautājumus, lai padarītu pazīstamāku plašākai sabiedrībai.

#1 Pastāstiet, kā nonācāt pie Kjokušinkai karatē?

Cīņas mākslas mani saitīja jau kopš bērnības. Tas bija tas laiks, kad tiko parādījās video zāles, kur rādīja video filmas. Mums puikām interesēja visas filmas kur kaujas. Izaugām skatoties filmām ar Van Dammes, Dolfa Lungrēan, Džekija Čana un Brus Lī dalību. Bieži savācāmies sētas tuvākie draugi un gājām uz stadionu trenēties mēģinot atdarināt “krutākos” sitienus. 

Atceros, kā 90. gadu sākumā pa dzīvokļiem staigāja grāmatu tirgotāji un piedāvāja dažāda rakstura grāmatas. To starpā arī bija cīņas mākslas grāmatas. Mamma man pirka katru grāmatu un jau toreiz, neatceros kur, bet es par 10 rubļiem nopirku Deivida Kuka “Karatē Spēks” (David C. Cook, “Power karate” (1985)). Tā bija mana pirmā ieprazīšanas ar Kjokušin karatē. No šīs grāmatas es iemācījos visas Pinan Katas.

1995. gadā es sāku trenēties Šotokan Karatē, bet 2000. gadā es aizgāju obligātajā dienestā, kur paliku virsdienestā. Esot NBS virsdienestā es Rīgā apmeklēju Džiu Džitsu un Kendžutsu nodarbības. Sāku strādat Policijā. 2004. gadā atgriezos Saldū, kur Šotokan karatē klubs jau bija aizvērts un tā līdz 2007. gadam trenējos viens pats. Protams, mums katru gadu notika Iekšlietu Ministrijas rīkotās sacensības tuvcīnas disciplīnās, kur karatē vienu gadu zaudēju jau pirmā cīņā, bet pārsvarā ieņēmu pirmās, otrās vietas.  

Tad kādā nedēļas nogalē satiku savu paziņu Armandu Mateusu, kurš ieminējās ka “kautkāds vecis reizi mēnesī brauc uz Saldu un pasniedz Kjokušnkai Karatē”. Armands bija savācis grupu un piedāvāja tai pievienoties. Tā kā man tolaik bija 1. dans Šotokan karatē un trenera pieredze, jo kopš 90. gadiem periodiski darbojos kā Karatē treneris un arī Policijā pasniedzu tuvcīņas, viņš piedāvāja uzņemties trenera lomu. Sākumā es uz to raudzījos skeptiski, bet apdomājot: “ko es te viens pats ņemos! Vajadzīga takš kaut kāda sabiedrība”, aizgāju pie viņiem un satikos ar šihanu Vladimiru Lavrinoviču (tolaik viņam vēl bija tikai 3. dans) un sāku visu no nulles ar Kjokušinkai karatē 10 kju.

#2 Jums iepriekšējais gads ir bijis ļoti produktīvs. Pirmajā pusgadā kļuvāt par sertificētu starptautisko tiesnesi Kata disciplīnā. Ko tas nozīmē Jums?

Atklāti sakot tiešām ļoti produktīvs gads bija. Pirmais jau “Black Belt” seminārs Polijā, kur var smelties ļoti spēcīgu iedvesmu. Tur arī nokārtoju C. kategorijas eksāmenu Katu disciplīnā kopā ar Raiti Penkavicu (1. dan). Šo semināru iesaku visiem mūsu instruktoriem! Tam nedrīkst žēlot nedz laiku, nedz naudu. Apsolu! Jūs iegūsiet lielu pieredzi un iedvesmu – šogad vienozīmīgi braukšu atkal. 

Tad Lietuvas nometnē augustā nokārtoju  eksāmenu uz 3. dan pakāpi un klūvu par sensei. Savukārt, rudenī, atkal kopā ar Raiti Penkevicu devāmies uz Eiropas čempionātu, kur nokārtojām C. kategoriju Kumitē disciplīnā.

#3 Vasarā nokārtojāt eksāmenu uz 3.dan un kļuvāt par sensei. Pastāstiet, cik gaidīts bija šis pārbaudījums, padalaties ar saviem iespaidiem par pašu eksāmenu? 

Jā – ilgi tas bija gaidīts. Kopš es sāku strādāt Dānijā man grūti bija atrast laiku eksāmenam. Arī tagad sava darba grafika dēļ es nevaru piedalīties visos Federācijas rīkotos pasākumos, bet uz eksāmenu es biju gatavs gan fiziski, gan morāli un 100 % biju gatavs tehniski. Pašas labākās emocijas man bija kad eksaminētāji novērtēja manu atdevi un tehniku, tas bija iedvesmojoši.

#4 Kā jūtaties pēc tā nokārtošanas?

Ļoti gandarīts, lepojos pats ar sevi! Domāju, ka es to biju pelnījis. Liels paldies Marekam un Vitālijam par atbalstu. Bez viņiem tas būtu grūti izdarāms, bet ja nebūtu saticis šihanu, tad nebūtu nonacis Kjokušinkai karatē vispār.

#6 Jūs kādreiz vadījāt Saldus Kjokušinkai karatē do klubu, vai plānojat kādreiz atgriezties pie trenera darba? 

Jā bija man Saldus Kjokušinkai karatē do klubs. Klubs bija perspektīvs un audzēkņi guva godalgotas vietas sacensībās. Problēmas sākās brīdī kad pašvaldība lika atbrīvot telpas, kur man jau bija kvalitatīvi iekārtota treniņu zāle. Pašvaldība man piedāvāja tās vietā Grieķu-Romiešu cīņas zāli Saldus Sporta Namā. Kad gāju runāt par zāles īri ar Sporta nama direktoru vīņš man vienkārši parādīja “kur ir durvis”. Tolaik man man bija labi pazīstams Saldus mērs. Es viņam piezvanīju un pažēlojos, ka viņš solīja man telpas sporta namā, bet tur mani “pasūtīja vienu māju tālāk”. Pēc pāris dienām atzvanīja pats Sporta Nama direktors, lai es pie viņa aizbraucu un piedāvāja laiku no 20:00 līdz 21:00. Protams bērniem tas ir ļoti vēlu un tā lēnām es sāku zaudēt audzēkņus. Tad sākās Covid-19 pandēmija un pēc tās nevarēju atrast telpas vispār un Saldus klubs izbeidzās. Tā kā es tagad strādāju Dānijā, palikšu pie tā ka būšu Federācijas instruktors semināros un nometnēs, tiesnesis sacensībās un, pats galvenais, kā labs padomu devējs audzēkņiem un jauniem instruktoriem.