Sākoties jaunajam mācību gadam, mūs sasniedza liels daudzums dāžādu reklāmu ar aicinājumiem iesaistīties vienā vai otrā sporta klubā. Tostarp bija pamanāmi arī daudzu cīņas mākslas nodarbību piedāvājumi. Reakcija uz šīm reklāmām pamatā var būt ar diviem dialektiski pretējiem viedokļiem – 1) Austrumu cīņas nav domātas bērniem un jo īpaši meitenēm, 2) Savukārt, ieinteresētajiem varētu rasties jautājums – Kā izvērtēt labāko no visa lielā piedāvājuma klāsta? Šajā rakstā centīsimies atbildēt uz šiem diviem jautājumiem un kliedēt gan šaubas par cīņas mākslu lietderību, gan cita veida maldus, argumentācijai par pamatu lietojot UNESCO 2019. gada ziņojumu “Jaunatnes attīstība caur cīņas mākslām: Atlasītā labā prakse” , kas atrodams zem raksta.
UNESCO 2019. gada ziņojums par cīņas mākslu nodarbību ietekmi uz bērniem un pusaudžiem
UNESCO ziņojums “Jaunatnes attīstība caur cīņas mākslām: Atlasītā labā prakse”, tika izstrādāts, 2019. gadā UNESCO Starptautiskajam centram sadarbojoties ar Korejas Republikas Cīņas mākslas jauniešu attīstības un iesaistīšanas organizāciju un UNESCO Bangkokas reģionālās vienības sociālo un humanitāro zinātņu parstāvjiem. Tas ir apjomīgs dokuments uz 69 lappusēm un noteikti varētu kalpot kā iedvesmas avots daudzu cīņas mākslu federāciju, asociāciju un klubu pārstāvjiem, lai izstrādātu un papildinātu savas treniņu metodoloģijas.
Cīņas mākslu sociālā ietekme
Jau pašā ziņojuma sākumā tiek minēti daudzi piemēri pasaules praksē, ka cīņas mākslu nodarbības tiek izmantotas un integrētas sociālās nevienlīdzības apkarošanai un pat vardarbības upuru rehabilitācijai. Piemēram, Sports Is Your Bandu programma, kas radās Bangkokā, Taizemē, nodrošina telpas jauniešiem ar zemiem ienākumiem. Kustība Fight for Peace Brazīlijā un Anglijā, kas tika izveidota, lai atbalstītu rehabilitāciju jauniešiem, kuri cieš no hroniskas apreibinošo vielu lietošanas, bet Escuela Kawsay Limā, Peru, būvē savas sporta zāles apkaimēs, kurās ir riska grupas jaunieši. Savukārt, programma Teen Moms Limā, Peru, mērķis ir sniegt sievietēm psihosociālu atbalstu, izmantojot sportu seksuālās vardarbības upuriem, kuru rezultātā iestājusies grūtniecība pusaudžu vecumā.
Šeit ir vērts atcerēties un pieminēt, ka arī Latvijas Kjokušinkai karatē-do federācijai ir brīnišķīgs piemērs. Kluba Bušido treneris sensei Mareks Lavrinovičs (4. dan) arī aktīvi veic savu misionāra darbu, strādājot gan ar bērniem un jauniešiem, kuriem ir invaliditāte, gan arī aktīvi piedalās Tukuma novada darbā noziedzības un sociālās atstumtības mazināšanai, par ko bijām rakstījuši jūnija rakstā “LKKF kluba Bušido centrs vecāku“ Latvijas lepnums””
Cīņas mākslu psiholoģiskā ietekme
Lai atklātu cīņas mākslu psiholoģisko ietekmi uz bērnu un jauniešu attīstību, ziņojuma autori vēršas pie 2010. gada Vertonghen & Theeboom pētījuma, kurā tieši apskatīti šie jautājumi. Pētījums atklāja ievērojami vairāk pierādījumu pozitīviem psihosociāliem rezultātiem, nodarbojoties ar cīņas mākslām, nekā tos, kuri atbilstu negatīvai ietekmei. Galvenie atklājumi ietver konkrētus rezultātus, radot augstāku pašcieņu, lielāku pārliecību sevī, agresijas samazināšanos pret apkārtējiem un lielāku paškontroli (izvairīšanās no riska). Respektīvi, ja mēs aplūkojam situāciju Latvijas skolās, kurās viena no būtiskākajām problēmam starp jauniešiem ir pieaugošais mobinga gadījumu skaits, tad pētījums tieši norāda, ka nodarbībām ar cīņas mākslām piemīt īpašības, kas spēj to mazināt.
Kjokušinkai karatē kā “cietais” cīņas mākslas veids
Ziņojumā tiek izmantota “cietā” un “mīkstā” cīņas mākslas veida klasifikācija. Ar “cietajiem” tiek saprasti tie cīņas mākslas veidi, kuros pielieto sitienus, spērienus un grūdienus. Savukārt, par “mīkstajiem” cīņas mākslas veidiem tiek dēvēti tie, kuriem piemīt absorbējošas un novirzošas īpašības. Ziņojuma veidotāji balstās uz pieejamiem pierādījumiem, kas liecina, ka bērnus un jauniešus ar zemāku sociālekonomisko stāvokli vairāk piesaista “cietās” cīņas mākslas, jo tās vairāk koncentrējas uz efektivitāti, bet efektivitāte ir fokuss uz uzvarēšanu. Savukārt, bērni un jaunieši ar augstāku sociāli ekonomisko statusu biežāk izvēlas “mīkstās” cīņas mākslas, kurās ir augstāka koncentrācija uz kustību precizitāti.
Neskatoties uz to, ka šis ziņojuma posms vedina domāt par zināmu sociālo segregāciju, nenoliedzami, Kjokušinkai karatē ir “cietais” cīņas mākslas veids. Tam piemīt zināma efektivitāte un tā praktizētājiem tiek audzināts uzvarētaja cīņas gars. Ikdienas treniņos un jo īpaši sacensībās sastopoties ar citu praktizētāju efektivitātes izpausmēm, tiek ieaudzināta augstāka pašcieņa, lielāka pārliecība par sevi, agresijas samazināšanās pret apkārtējiem un lielāka paškontrole, kas neveidojas, tik lielā mērā nodarbojoties ar “mīkstajiem” cīņas veidiem. Citiem vārdiem sakot, saskaršanās ar “cietajam” cīņas mākslas veidam piemītošo efektivitāti ir tas “lakmusa papīrs”, kurš norobežo patiesas vērtības no to viltus koncepciju neveiksmīgajām kopijām augstprātības un latentu agresijas formu veidā.
Traumatisma riski
Viens no lielākajiem stereotipiem, kas saistās ar cīņas mākslas nodarbībām, ir to augstie traumatisma riski. Ziņojums norāda, ka nenoliedzami simulētos un reālos cīņas apstākļos ir iespējamas traumas. Vienlaicīgi ziņojumā norādīts, ka daudzi citi augstas ietekmes kontakta sporta veidi, tādi kā regbijs, hokejs, futbols un amerikāņu futbols, kā arī ātrgaitas sporta veidi, piemēram, slēpošana, riteņbraukšana un motosports – ietver līdzīgus riskus. Turklāt gan ziņojumā atzīts, ka traumatisma līmenis un traumu īpašības būtiski atšķiras no citiem sporta veidiem, gan, atsaucoties uz citiem avotiem, cīņas sporta veidi ierindojas tikai 8. vietā starp traumatiskākajiem sporta veidiem, bet, raugoties statistikas šķērsgriezumā un konkrēti uz Kjokušinkai karatē, tad traumatisma gadījumi biežāk ir raksturīgi jau pieaugušo konkurencē, savukārt, bērnu, pusaudžu un jauniešu kategorijās traumatisms ir samazināts līdz minimumam ar starptautisko organizaciju sacensību nolikumiem.
Kā izvēlēties organizāciju, kurā trenēties?
Šajā brīdī ir pienācis laiks sniegt atbildi uz jautājumu – kā izvēlēties organizāciju, kurā trenēties? Protams, katram cīņās mākslas veidam piemīt sava aura, nodarbību norises tradīcijas un citi emocionālie faktori, kurus nav iespējams salīdzināt, tādēļ apskatīsim konkrēti traumatisma risku kā salīdzinošo faktoru. Ņemot vērā to, ka traumatisma riski pieaug gadījumos, kad ar trenera darbu nodarbojas personas ar nepietiekamu kompetenci vai arī klubi nepakļaujas starptautisku organizaciju regulām, līdz ar to treniņu un organizēto sacensību noteikumos nav izmantoti nepilngadīgo traumatismu mazinoši nosacījumi un pasākumi, tad, izvēloties šādu vietu savai atvasei, vecāki, iespējams, apdraud bērna veselību.
Ziņojumā tiek minēts, ka cīņas mākslu kultūrā pastāvošās instruktoru/meistaru varas pozīcijās esošie pār tiem, kas praktizē, var izraisīt arī dažādu veidu varas ļaunprātīgu izmantošanu. Šie riski atkal pieaug gadījumos, kad organizācijas darbojas savrup no citām.
LKKF traumatismu mazinošie pasākumi
Latvijā Pasaules Karatē Organizāciju – Šinkjokušinkai (WKO) pārstāv Latvijas Kjokušinkai karatē-do federācija. Līdz ar to LKKF un tajā ietilpstošie klubi stingri pakļaujas un ievēro WKO pētījumos balstītos noteikumus, kas vērsti tieši uz traumatisma mazināšanu. Federācijas valdes loceklis sensei Mareks Lavrinovičs (4. dan) precizē, ka:
“Būtiskākie ierobežojumi ir nepilngadīgo treniņu un sacensību cīņās. Tajās aizliegts pielietot taisnos spērienus ar kāju galvā. Tieši šie spērieni tiek uzskatīti par pašiem bīstamākajiem, kas var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu nepilngadīgajiem. Savukārt, pārējiem spērieniem pa galvu ir jābūt ar spēka kontroli. Papildus tam, visas cīņas notiek ar papildus aizsardzības līdzekļiem un ekipējumu, kas būtiski samazina traumatismu pat “zilumu” veidā.”
Vai “cietie” cīņas mākslu veidi noderīgi meitenēm?
Protams, pastāv dažādi “cietie” cīņas mākslu veidi, un tie būtiski atšķiras pēc treniņu pedagoģijas metodēm, noteikumiem un citiem parametriem, tādēļ mūsu piemēru neattiecināsim uz tiem visiem, bet runāsim tikai par mums labi zināmo Kjokušinkai karatē. Viens no būtiskākajiem streotipiem saistās ar jautājumu vai tāds “cietais” cīņas mākslas veids kā Kjokušinkai karatē ir atbilstošs meitenēm un sievietēm. Lai vairāk pamatotu raksta sākumā minetās programmas, kurās tiek izmantoti cīņas mākslu veidi kā rehabilitacija un pašaisardzības treniņi meitenēm un sievietēm, citēsim Smārdes Kjokušinkai karatē do kluba “Katana” treneres un sempai Madaras Priedes (1. dan) stāstījumu par savu treniņu uzsākšanu. Viņa kā daudzas sievietes unmeitenes ir saskārusies ar šiem pašiem streotipiem uz savas ādas. Viņa stāsta:
“Bieži saskāros ar daudziem sterotipiem par šo sportu un sieviešu lomu tajā. Es pati sāku trenēties karatē, kad man bija 12 gadu, bet pirms tam nodarbojos ar diezgan sievišķīgu sporta veidu – modernajām dejām. Tādēļ, kad sāku trenēties karatē, mana mamma bija nobažījusies par iespējamajām traumām. Ar laiku mamma saprata, ka šis sporta veids nav nemaz tik traumatisks, kā likās sākotnēji, un tagad ir mana lielākā atbalstītāja. Viņa ir ļoti lepna ar mani par to, ka esmu ieguvusi melno jostu un izveidojusi savu klubu. Paralēli karatē nodarbībām visu skolas laiku es piedalījos meiteņu ansamblī un mana ansambļa vadītāja teica, ka nemaz nevar iztēloties, ka es nodarbojos ar tādu sportu, jo viņa mani pazina no citas – sievišķīgās puses. Tādēļ var droši apliecināt, ka treniņi arī ar tādu “cieto” cīņas mākslas veidu kā Kjokušinkai karatē, meitenes nepadara vīrišķīgas.”
Treniņu pedagoģijas atšķirības cīņas mākslas veidos
Literatūrā ir aprakstīti trīs izteikti cīņas mākslas pedagoģijas veidi:
- Tradicionālais: Tradicionālā pedagoģija liek uzsvaru uz sporta zāles (dodžo) noteikumu un rituālu ievērošanu, cieņu pret meistariem (sempai, sensei, šihan un augstākām kju pakāpēm), cieņa pret pretinieku, kā arī cieņa pret tradīcijām un formām kas raksturīga konkrētā cīņas mākslas veidā.
- Izglītojošs sports: izglītojoša sporta pedagoģija cīņas mākslās tiek likta uz jaunatnes standarta sporta paradigmu, ar uzsvaru par cīņas mākslas prasmju un snieguma attīstīšanu konkurences apstākļos, izmantojot standarta apmācības pieejas.
- Efektivitāte: efektivitātes pedagoģija koncentrējas uz rezultātiem – visbiežāk tie ir rezultāti sparingā. Atšķirībā no tradicionālās un izglītojošās sporta pieejas, ir lielāka elastība, atļaujot indivīda tehnikas pielietojuma variācijas, ja no tās pielietošanas uzlabojas rezultāti.
Aplūkojot Kjokušinkai karatē kā Budo karatē veidu caur treniņu pedagoģijas veidiem, ir jāatzīst, ka tai pieder kā tradiconālas treniņu pedaģijas metodes ar uzsvaru uz tradīciju, rituālu, hierarhiju un izteiktu cieņu, kā arī Efektivitātes treniņu pedagoģijas metodes. Tas saistīts ar to, ka Budo karatē ir svarīgs ne tikai pats treniņu process, bet tiem ir skaidri definēti mērķi – iegūt maksimāli efektīvu cīņas mākslas veidu. Abu šo metožu savienojumu savulaik nodefinēja Kjokušinkai karatē pamatlicējs Masutatsu Ojama. Kjokušin karatē nav svešs arī izglītojošā sporta pedagoģijas veids īpaši bērnu un jauniešu attīstības posmā. Vēlāk, kad sporta aktivitātes samazinās un karatēkas sāk pievērsties vairāk tradīcijai un efektivitātei, pedagoģijas izglītojošā sporta pieeja strauji samazinās. Līdz ar to tas, ko varam secināt, Kjokušinkai karatē ir ļoti plašs un apjomīgs cīņas mākslas veids, kas cilvēkam, kurš ar to nodarbojas, kļūst par dzīvesveidu.
Engures Kjokušinkai karatē do kluba Šuto treneris sensei Vitālijs Beļinskis (3. dan) Kjokušinkai karatē pedagoģijas veidu savienojuma ietekmi komentē sekojoši:
“Runājot par Kjokušina nozīmi bērnu, pusaudžu un jauniešu audzināšanā, mans novērojums kā trenerim ir, ka šis cīņas mākslas veids veiksmīgi apvieno tradicionālās vērtības un praktisko efektivitāti, kas spēcīgi ietekmē jauno paaudžu personības attīstību. Kjokušin ne tikai māca fizisko izturību un cīņas prasmes, bet arī iedziļinās tādās fundamentālās vērtībās kā cieņa, disciplīna, pacietība un atbildība. Bērniem un jauniešiem, kas trenējas šajā sistēmā, bieži veidojas dziļāka pašdisciplīna un spēja pārvarēt grūtības, kas tieši atspoguļojas gan viņu mācībās, gan ikdienas dzīvē. Šāda pieeja palīdz viņiem veidot spēcīgu raksturu un mērķtiecību, vienlaikus attīstot arī emocionālo līdzsvaru un pašapziņu, kas ir būtiski, lai tiktu galā ar mūsdienu izaicinājumiem.”
Organizāciju loma cīņas mākslu izplatībā
UNESCO ziņojums viennozīmīgi norāda, ka tieši starptautiskām, nacionālām un vietējām organizācijām ir būtiska loma cīņas mākslu nodarbību organizēšanā un izplatīšanā. Savukārt, šī cīņas mākslu izplatīšana veic būtisku un pozitīvu ietekmi uz sabiedrību un tās indivīdiem sociālā un psiholoģiskā līmenī. Tas nozīmē, ka – kamēr šīs organizācijas spēs atrast līdzekļus savai pastāvēšanai un funkciju nodrošināšanai, tās kalpos sabiedrībai ar savu pozitīvo pienesumu. No tā izriet, ka gan valsts, gan pašvaldību līmenī ir jābūt ieinteresētībai veicināt cīņas mākslu nodarbību izplatību, jo tās veicina mentāli, garīgi un fiziski veselīgas sabiedrības veidošanu. To pierāda gan ziņojumā minētie piemēri, gan arī LKKF pieredze.
Secinājumi
Iepazīstoties ar UNESCO ziņojumu, viennozīmīgi iespējams secināt, ka cīņas mākslu nodarbības būtiski ietekmē sabiedrību, uzlabojot sociālos aspektus un integrāciju, bet indivīdam attīsta tādas psiholoģiskās īpašības kā augstāku pašcieņu, lielāku pārliecību par sevi, agresijas samazināšanos pret apkārtējiem un lielāku paškontroli, kas ir svarīgi gan meitenēm, gan zēniem. Ja raugās uz Kjokušinkai karatē kā “cieto” cīņas mākslas veidu, kas vairāk koncentrējas uz efektivitāti un tradīcijām, tas veido arī uzvarētāja psiholoģiju, kas saistīta ar dziļām un stiprām tradīcijām. Regulāri un ikdienā esot par daļu no šādas sistēmas, īpaši no bērna kājas, tiek veidota spēcīga personība ar stabilu psihi, kas nebaidās uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tieši šādas īpašības katastrofāli pietrūkst mūsdienu sabiedrībā, kurā arvien biežāk sastopamies ar funkcionālo analfabētismu gan zēnu, gan meiteņu vidū. Ja bērns, pusaudzis vai jaunietis uzsāk nodarbības profesionāla trenera vadībā klubā, kas ir sastāvdaļa no cīņas mākslas veida nacionālā līmeņa federācijas, kas ir arī sastāvdaļa no starptautiskas organizācijas ar skaidru vīziju un pētījumos balstītu stratēģiju, tas noteikti ir droši un ar samazinātu traumatismu ne tikai zēniem, bet arī meitenēm. Tādēļ nevar nepiekrist UNESCO ziņojumam, ka cīņas mākslas ir labākā izvēle bērnu, pusaudžu un jauniešu audzināšanā un attīstībā.
Šeit būs atrodams pilns UNESCO ziņojums: “Jaunatnes attīstība caur cīņas mākslām: Atlasītā labā prakse”