Nupat Japānā norisinājās WKO rīkotais “Čempionu Čempions” turnīrs. Tajā piedalījās Japānas un Eiropas spēcīgākie Šinkjokušin un JFKO čempionāta uzvarētāji. Tas radīja pārdomas par to, kādēļ šajā turnirā nepiedalījās citu kontinentu pārstāvji? Attīstot šo tēmu, radās pārdomas par to, kā atšķiras sporta karatē no tā, kas ir Budo karatē? Šajā rakstā mēs arī centīsimies atrast atbildes uz šiem jautājumiem.
Kas ir sporta karatē?
Sporta karatē, jeb karatē kā sports ir labi saprotama kombinācija. Ar to gan nav jāsaprot Kik-box, K1 vai UFC. Runa ir par klasiskās sporta vērtībās balstīta karatē veidu. Tā galvenās iezīmes ir tādas, ka divcīņās netiek izmantots maksimālais sitienu spēks. Treniņos netiek ievērotas zāles tradīcijas. Nodarbības var nenotikt velkot Do-gi, bet tiek pieņemts arī parasts sporta tērps. Ja mēs salīdzinām ar boksa pasauli, tad šis sporta karatē ir kā amatieru boks, kura augstākais tituls ir Olimpiskās speles, bet pretstats tam ir profesionālais boks un profesionālā boksa organizācijas. Karatē pasaulē par lielāko sporta karatē organizāciju būtu uzskatāma WKF.
Karatē olimpiskā debija notika 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs. Kā tiek apgalvots WKF interneta vietnē, pirmo reizi karatē parādījās olimpiskajās spēlēs šī sporta veida dzimtenē, par tādu saucot Japānu, nevis Okinavu. Tas ir savdabīgi, jo, kaut arī nav tiešu noražu par to kādus karatē stilus parstav WKF, aplūkojot oficiālo WKF Šitei Kata sarakstu, mēs redzam Šotokan, Šito-Rju, Vado-Rju un Godžu-Rju Kata, kas visi cēlušies no Okinavas. Atgriežoties pie sākotnējās tēmas ir redzams, ka neskatoties uz lielām WKF cerībām būt par Olimpisko sporta veidu, Parīzes sporta spēlēs šīs disciplīnas vairs nav.
Toties ir daudz jo daudz stāstu par to, ka karatē nav reāls un, ka tā ir tikai deja. No kurienes tas ir nācis?
Par cīņas sporta efektivitāti parasti liecina tā tehnikas izmantošana reālos apstākļos. Apūkojot Vladislava Varibrusa (1. dan) kursa darbu ar nosaukumu “Kyokushin un Shotokan karatē salīdzinājums”, secinājumu daļā viņš raksta, ka “Šotokan karatē ir nedaudz atvieglots, jo treniņu pamatā ir Kata treniņi kurā attīsta vairāk ātrumu un elastību un cīņas notiek nepilnā kontaktā.” Līdz ar to sporta karatē tāds, kāds tas šobrīd ir, zaudē savu efektivitāti.
Kas ir Budo karatē?
Kjokušin dibinātājs Sosai Masutatsu Ojama sāka mācīt to, ko viņš sauca par Budo karatē 1950. gados, un nodibināja Kjokušin sistēmu 1964. gadā. Sosai uzsvēra Budo, japāņu koncepciju, ko pārnesa uz Okinavas cīņas mākslu Šotokan un Godžu-Rju bāzi. Budo ir saliktenis, kaurš sastāv no Bu 武 (karotājs, karš) un Do 道 (ceļš, ceļš, dzīvesveids). Apvienojot šos divus vārdus, veidojas Budo jeb “Karavīra ceļš”. Tas ne vienmēr ir sinonīms karavīru dzīvesveidam, bet gan ceļš, pa kuru ej, lai sevi pilnveidotu. Tas galvenokārt nozīmē, ka jūs mācāties noteiktā veidā. Tādēļ šo nevajadzētu jaukt ar Bušido 武士道 (karotāja ceļš) un ir morāles kodekss, kas attiecas uz samuraju attieksmi, uzvedību un dzīvesveidu un, kas tika oficiāli pieņemts Edo periodā (1603–1868). Sosai Ojama apgalvoja, ka Budo ir svarīgs karatē aspekts, viņš uzskatīja, ka karatē ir veids kā padarīt cilvēku labāku. Līdzīgi kā džudo dibinātājs Džigoro Kano, Ojama izmantoja karatē ne tikai ķermeņa, bet arī prāta, gara un morāles trenēšanai. Ir svarīgi saprast, ka Kjokušin karatē ir līdzeklis cilvēka pārveidošanai. Lai noņemtu ego, bailes un vienaldzību, un tā vietā iemācītu žēlastību, drosmi un līdzjūtību.
Kādas tad ir atšķirības starp sporta karatē un Budo karatē?
Apvienojot abu pieeju aprakstu ir redzams, ka abas pieejas ir kardināli atšķirīgas. Sporta karatē pievērš uzmanību tikai fiziskā ķermeņa kondīcijai un tehniskajām prasmēm. Pie kam, svarīgs fakts ir tas, ka šīs tehniskas prasmes tiek būtiski ierobežotas ar sacensību noteikumiem, kam nav nekāda sakara ar praktisku pielietojumu krīzes apstākļos. Savukārt, Budo karatē pamatā ir Kjokušin karatē stils un daudzie atvasinājumi (Ašihara, Enšin u.c.). Protams, arī Kjokušin sacensībās ir noteikti ierobežojumi, kas attālina no reāla pielietojuma krīzes apstākļos, bet tas noteikti ir daudz tuvāk, jo ir pieredze reālas distances ievērošanā, darbs pilnā kontaktā paaugstina sportistu sāpju slieksni un dod citas priekšrocības.
Ja sporta karatē tik tiešām atgādina fitnesa nodarbības, tad Budo karatē, kura sinonīms ir Kjokušins, ir tas, kas savā sākotnējā formā paredz darbu ar gara komponenti. Tieši tādēļ Šinkjokušin emblēma Kokoro satur trīs elementus – Ķermeni, Prasmes un Garu. Tas, vai Kjokušin klubos treneri spēj iedot šo Gara komponenti, tas ir cits stāsts.
Kas ir tradicionālais karatē?
Ar tradiconalo karatē parasti saprot kaut ko, kas ir pretstats sporta karatē. Līdz ar to arī Budo karatē būtu uztverams kā tradiconālais karatē. Tomēr, ne viss tradicionālais karatē ir Budo karatē. Šos ierobežojumus uzliek joprojām pastāvošie sacensību noteikumi un attieksme pret treniņu procesu. Tādēļ arī tradicionālie Šotokan un Godžo-Rju treniņi būs tāli no reāla pielietojuma. Tai pašā laikā treniņu procesā būs vairāk rituālu un tradiīciju izpausmes.
Kādēļ starp pasaules labākajiem Kjokušin cīnītājiem nav ASV pārstāvju?
Ja mēs aplūkojam pirmo Kjokušin Pasaules čempionātu rezultātu tabulas, tad redzam, ka pirmajā un otrajā pasaules čempionātā, kas aizvadīti 1970. gados, ir plaši pārstāvēti ASV. Turpmākajos gados, kā arī IKO1, Šikjokušin un IKO3 turnīru tabulās ASV pārstāvji vairs neparādās. Sociologi noteikti to skaidrotu ar patēriņa kulta pieaugošo ietekmi uz AS sabiedrību, kā rezultātā ārējā forma ir kļuvusi nozīmīgāka nekā saturs. Līdz ar to šodien redzam, ka ASV vairāk dominē dāžādi ārišķīgi paraugdemonstrējumi, bet Budo karatē kļūst apgrūtinošs gan fiziski, gan mentāli, jo paredz daudzšķautņainu pieeju.
Tieši patēriņa kults ASV radīja piedāvājumu, kas sucas MakDodžo. Tie ir karatē klubi un treneri, kuri ir sasnieguši augstāko paterīņa un ārišķības kulta slieksni. Piemēram, krāšņas uzšuves, rozā krāsas Gi, Tamešivari ar 5mm bieziem dēlīšiem un daudzām citām izpausmēm, kas apliecina pilnīgu degradāciju un atkāpšanos no Budo principiem. Tas liek domāt, ka Eiropa un Japāna ir tās teritorijas, kur šobrīd joprojām ir dzīvs tas karatē, kurš ir veidojies pagājušā gadsimta vidū.