Karatē kā cīņas māksla nekad nav bijusi statiska. Tā ir veidojusies konkrētā vēsturiskā, sociālā un kultūras kontekstā, un katrā attīstības posmā ir atbildējusi uz atšķirīgiem jautājumiem par savu būtību. Tieši šī iemesla dēļ mūsdienās ar vārdu karatē tiek apzīmētas vairākas paralēlas sistēmas, kuras vieno kopīga izcelsme, bet šķir būtiski atšķirīgi attīstības mērķi.
Spilgts piemērs tam ir Kjokušinkai karatē un WKF sistēmā attīstītais sporta karatē, kas laika gaitā ir izveidojušies par diviem atšķirīgiem karatē attīstības vektoriem.
Karatē pirms sportizācijas: ceļš un rakstura audzināšana
Tradicionālajā izpratnē karatē bija budo ceļš, kurā tehnika nekad netika atdalīta no rakstura veidošanas. Treniņi kalpoja ne tikai fiziskai sagatavotībai, bet arī disciplīnai, paškontrolei un spējai pārvarēt grūtības. Progress tika mērīts nevis uzvarās, bet gan personīgajā izaugsmē.
Masutatsu Ojama, radot Kjokušinkai karatē, apzināti centās saglabāt šo karatē būtību. Viņa skatījumā karatē bez reālas pretestības un fiziska pārbaudījuma zaudē savu patiesumu. Tāpēc Kjokušinkai jau no pirmsākumiem tika veidots kā sistēma, kurā tehnika tiek nepārtraukti pārbaudīta praksē, bet grūtības ir neatņemama ceļa sastāvdaļa.
WKF un karatē sportizācija
Laika gaitā karatē nonāca globālajā sporta vidē, kur radās nepieciešamība pēc standartizācijas, drošības un objektīvas vērtēšanas. Šajā kontekstā izveidojās WKF attīstības scenārijs, kura mērķis bija padarīt karatē par salīdzināmu starptautisku sporta disciplīnu.
WKF sistēmā karatē tika pielāgots sporta loģikai. Kontakts tika ierobežots, cīņas strukturētas noteiktos laika un punktu rāmjos, bet tehnika sāka tikt vērtēta pēc precizitātes, ātruma un kontroles. Šī transformācija būtiski mainīja karatē funkciju – no iekšēja ceļa uz ārēju rezultātu.
Uzsākot treniņus jebkurā WKF sistēmā iekļautā stilā, praktizētājs nonāk vidē, kur karatē jau ir pārvērsts par sporta formātu. Pat tad, ja klubs sevi pozicionē kā tradicionālā karatē pārstāvi, tas negarantē autentisku tradicionālu apmācību. Tradīcija labākajā gadījumā saglabājas formāli – terminoloģijā, etiķetē vai kata izpildījumā –, taču pati apmācības filozofija ir pakārtota sporta sistēmas prasībām.
Tādējādi daudzi populāri karatē stili, integrējoties WKF sistēmā, pakāpeniski zaudē savu tradicionālo saturu, pat ja saglabā tradicionālu nosaukumu.
Kyokushinkai kā paralēls attīstības ceļš
Šajā brīdī Kjokušinkai attīstība ieguva skaidru virzienu. Tā nepalika ārpus WKF nejauši, bet apzināti izvēlējās neatteikties no savas būtības. Kjokušinkai saglabāja pilna kontakta cīņu, ilgstošu fizisku un mentālu slodzi un uzsvaru uz personīgo pārbaudījumu.
Šeit karatē netiek interpretēts vai uzskaitīts punktos – tas tiek izdzīvots. Jēdziens Osu no seishin nav lozungs, bet praktiska pieredze, kas veidojas treniņos un cīņā. Tieši šī nepārtrauktība ļauj Kjokušinkai saglabāt autentisku saikni ar karatē pirmsākumiem laikā, kad citas sistēmas pielāgojas sporta prasībām.
Nākotnes perspektīvas: mākslīgais intelekts un karatē ceļu tālāka nošķiršanās
Raugoties nākotnē, mākslīgā intelekta ienākšana sportā vēl skaidrāk izgaismos šo atšķirību. WKF sistēmā MI dabiski iekļaujas sporta loģikā. Algoritmi spēs analizēt kustību trajektorijas, trāpījuma laiku un distanci ar precizitāti, kas ievērojami samazinās cilvēcisko faktoru tiesāšanā. Sacensību rezultāti kļūs vēl objektīvāki, prognozējamāki un datos balstīti.
Šāda attīstība vēl vairāk nostiprinās WKF karatē kā tehnoloģiski optimizētu sporta disciplīnu, kur cilvēka subjektīvā interpretācija tiks aizstāta ar algoritmisku vērtējumu.
Pretstatā tam Kjokušinkai filozofiskais pamats paliek ārpus algoritmu robežām. Osu no seishin – spēja pieņemt grūtības, saglabāt cieņu un turpināt ceļu – nav izmērāms ar sensoriem vai datiem. Mākslīgais intelekts var analizēt sitiena spēku, bet tas nespēj novērtēt cilvēka lēmumu nepamest cīņu, kad kļūst grūti pēc saņemtā sitiena.
Trenera lomas nākotne
Šīs atšķirības skaidri atspoguļosies arī trenera lomā. WKF sistēmā treneris arvien vairāk kļūs par tehniskās izpildes, taktikas un datu interpretācijas speciālistu. Autoritāte balstīsies spējā strādāt ar sistēmu un tehnoloģijām.
Kjokušinkai kontekstā trenera loma, tieši pretēji, iegūs vēl dziļāku nozīmi. Treneris paliks tradīcijas nesējs, ceļa rādītājs un personīgās pieredzes sniedzējs nākamajiem mantiniekiem – tas, ko nevar aizstāt ne algoritmi, ne tehnoloģijas.
Kjokušinkai un WKF attīstības vektori
Kjokušinkai un WKF pārstāv divus atšķirīgus karatē attīstības scenārijus, kas laika gaitā ir tikai attālinājušies. Viens virziens ved uz sporta objektivitāti, standartizāciju un tehnoloģisku precizitāti. Otrs – uz cilvēka iekšējo izaugsmi, kuru nav iespējams pilnībā formalizēt. Tieši tādēļ nav iespējams atbildēt ar vienu universālu atbildi, kurš attīstības vektors ir pareizais. Šī atbilde atrodas katrā indivīdā, kurš atrodas izvēles priekšā. Tā ir tikai viņa paša izvēle.
Toties mēs redzam tajā skaidru atbildi, ka tieši šī iemesla dēļ Kjokušinkai attīstās paralēli WKF, saglabājot karatē kā ceļu, nevis formātu. Un tieši šī paralēlā attīstība ļauj Kjokušinkai arī nākotnē palikt par autentisku tradicionālā karatē nesēju pasaulē, kur viss pārējais kļūst arvien izmērāms.