Sempai Raitis Penkevics (1. dans) ir viens no Latvijas Kjokušinkai karatē do federācijas veterāniem. Uzsākot savas gaitas karatē kopā ar Vladimiru Lavrinoviču viņš ir piedzīvojis daudzu šodienas klubu vadītāju un vadošo sportistu gaitas no pašiem pirmsākumiem līdz augstākajām virsotnēm. Šodien viņš ir ne tikai viens no federācijas Judanšā, bet arī galvenais tiesnesis. Ņemot vērā Raita Penkevica plašo pieredzi, nolēmām, ka lasītājiem varētu būt interesanti iepazīties ar viņu mūsu uzsāktajā rubrikā “LKKF personības”, tādēļ aicinājām viņu uz interviju.

1.      Lasītājiem noteikti interesē tas, kā un kad Jūs uzsākāt nodarbības ar Kjokušinkai karatē? Vai esat vēl ar kautko nodarbojies?

Ar Kjokušinkai karatē sāku nodarboties 1992. gadā. Sākumā mūsu treniņi norisinājās dažādās Tukuma pilsētas telpās un treneris, vārdā Antons Bogačovs,  brauca no Rīgas. Šie treniņi ilga vairākus gadus.

Tad viss mainījās un  kopā ar Vladimiru Lavrinoviču turpinājām treniņus Rīgā pie sempaja Džima Leslija. Treniņi pamatā notika Imantas mežos un tajā laikā sauktās Lokomotīves stadionā un sporta hallē.  Braucām uz Rīgu uz treniņiem divas reizes nedēļā un arī kārtojām pirmos eksāmenus.

Skolas gados nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem, orientēšanās, nedaudz moto sports, svarcelšana, vieglatlētika, bet atgriežoties no dienesta Padomju Savienības armijā, pievērsos Kjokušinkai karatē.

2.     Kas Jūs saista Kjokušinkai karatē?

Sākot trenēties karatē, bija skaidri saprotams, ka šis sporta veids nav tikai spēka demonstrēšana. Karatē ietver sevī ļoti dziļu filosofiju, spēka apvienojumu ar prātu, kur tiek ļoti labi sabalansēta darbība – prāts, spēks, koordinācija, fiziskā un mentālā izturība, sportiskais gars. Ar šo sporta veidu cilvēki visā pasaulē nodarbojās līdz ilgam vecumam, jo Kjokušinkai dod iespēju ikdienā justies veselīgi, sportiski un stipri.

3.     Vai ir nācies piedalīties sacensībās un, ja jā, kādi ir bijuši panākumi?

Runājot par sacensībām ir tā, ka 90 gados, kad biju uzsācis treniņus Kjokušinkai karatē, tādas sacensības kā šodien, Latvijā nenotika, bet eksāmenos, jau sākot no 9. kju, bija jākārto gan tehnika gan cīņas, kas nereti izvērsās kā sacensības.

4.    Salīdzinoši nesen esat ieguvis melno jostu un 1. danu. Kā tas bija un ko tas Jums nozīmē?

Biju nokārtojis eksāmenus līdz 5. kju un 90. gadu beigās guvu diezgan nopietnu galvas traumu, kas neļāva man kādus 5 gadus piedalīties treniņos.  Šajā laikā aizrāvos ar enduro motosportu Baltijas un Latvijas mērogā, kur arī parādīju labus rezultātus, kā arī nodrošināju savu fizisko sagatavotību, lai varētu atgriezties karatē nodarbībās. 

Mana cīņu biedra Vladimira Laurinoviča uzrunāts un iedrošināts, ap 2005. gadu atgriezos karatē, atsāku treniņu procesu, piedalījos vairākās karatē nometnēs Zviedrijā, Ostersundā, kur iepazinos ar pasaules līmeņa Kjokušinkai lielmeistariem  Šihanu H. Kolinsu un Šihanu M. Soderkvistu. 2006. gadā nokārtoju eksāmenu uz 4. kju pie Šihana V. Seļivaško. 

Vasaras periodā turpināju piedalīties Enduro sacensībās Baltijas posmos un 2008. gadā guvu nākošo nopietno traumu motosportā. Pārlecot pāri tramplīna piezemēšanās vietai no vairākiem metriem ietriecos zemē un salauzu kājas potīti 5 vietās. Pēc tam sekoja trīs smagas operācijas, metāla konstrukcija zem ādas, bet pēc 2,5 gadiem konstrukcijas izņemšana un atveseļošanās periods. Lēnām tiku uz kājām. 

2013. gadā sāku piedalīties ar 1000 cm3 kvadrciklu Canam enduro Baltijas un Latvijas posmos, kur 2014. gadā ieguvu 5 sezonas kopvērtējuma godalgas – trīs pirmās vietas, vienu otro un vienu trešo vietu. Protams, tehniskie sporta veidi ir vistraumatiskākie un 2015. gadā ar šo pašu kvadraciklu sacensību laikā avarēju, salauzu atslēgas kaulu un ribas. Pēc tam atkal kārtējais ārstēšanās process un tad gan pārtraucu aktīvu dalību motosportā. 

Apmeklēju regulāri trenažieru zāli un satiekot savu draugu V. Lavrinoviču, kurš jau bija 5. dans un Šihans, nolēmu ka vajadzētu mēģināt turpināt treniņus Kjokušinkai karatē. Tā arī 2017 gadā atkal atsāku treniņus, piedalījos vairākās nometnēs Stokholmā, un Ostersundā Zviedrijā, iepazinos ar Šihanu B.Fitkinu, trenējos Tukumā M. Laurinoviča un V. Laurinoviča Dodžo, kā arī bieži piedalījos treniņos Engurē V. Beļinska Dodžo. Pateicoties šiem vīriem atgriezos normālā Kjokušin apritē, kārtoju eksāmenus  un 2023. gadā nokārtoju 1. dana eksāmenu, ko protams biju ļoti ilgi gaidījis un cerējis sasniegt. Šobrīd turpinu trenēties un mērķi, protams, ir jauni!

5.    Ikdienā esat uzņēmējs, kā Jūs savienojat karatē nodarbības ar ikdienas pienākumiem?

Ikdienā vadu vairākus uzņēmumus un nav viegli apvienot darbus ar treniņiem, bet cenšos, cik iespējams, piedalīties treniņu procesā, jo tas man dod spēku un izturību ne tik vieglos brīžos.

6.     Pagājušā gadā kļuvāt arī par sertificētu tiesnesi un esat federācijas galvenais tiesnesis. Ko Jums nozīmē šī šķautne?

Jau ilgāku laiku piedalījos sacensību tiesneša amatā pie mums Latvijā, bet 2024. gadā Melno Jostu semināra ietvaros Stara Weš Dojo (Polija), kur arī es un mūsu treneru korpuss ņēma dalību, nokārtoju C kategorijas Eiropas tiesneša licenci Katām, bet rudenī, Vroclavā (Polija) notikušajās Eiropas čempionāta sacensībās, nokārtoju arī C kategorijas tiesneša  eksāmenu Kumitē kategorijā. 

Šobrīd jau esmu tiesājis gan Katas, gan Kumitē sacensības divos Eiropas čempionātos. Šī pieredze ir ļoti liels ieguvums LKKF un man personīgi, jo Kjokušin noteikumu izpratne, Eiropas tiesnešu pieredze, EU čempionātu norises un tiesāšanas kārtība tiek apgūta ar katrām sacensībām precīzāk un ir vairāk gandarījums par to, ka varu šo pieredzi nodot tālāk mūsu  tiesnešiem Latvijā.

7. Nupat notikušajās Eiropas čempionāta sacensībās bijāt vienīgais Latvijas pārstāvis tiesnešu korpusā. Ko varat pastāstīt par šo pieredzi?

Par pēdējā čempionātā pieredzēto tiesneša darbu varu teikt, ka kopumā piedalījāmies vairāk kā 50 starptautiskas klases tiesneši no apēram 20 valstīm. Cīņa par EKO Eiropas čempiona titulu notiek ļoti augstā līmenī un konkurence ir nopietna. Tādēļ tiesneša darbs ir ļoti atbildīgs. Pirms čempionāta dienu iepriekš notiek tiesnešu seminārs, kur sadala tiesnešus komandās un kāds no pieredzējušajiem tiesnešiem ir komandas vadītājs. Parasti tas ir šihans ar 5 dana jostu un augstāku pakāpi.  Attiecīgi komandā ir vismaz 6 tiesneši: 5 uz tatami, viens uz maiņu (jo cīņās, kur piedalās tās valsts sportists no kuras nāk tiesnesis, tiesnesis netiesā un tiek nomainīts). Tiesāju gan katas, gan kumitē kategorijas. Ta bija neatsverama pieredze strādāt kopā ar Eiropas vadošajiem Kjokušinkai speciālistiem. Protams vēlme ir piedalīties Eiropas čempionāta tiesāšanā maksimāli bieži. Tas dod iespēju likt eksāmenu uz nākošo – B kategoriju, bet lai to darītu jāturpina arī studēt noteikumi. Klaipēdā notikušais čempionāts bija man svarīgs arī to, ka saņēmu no Eiropas federācijas oficiālo tiesneša formu – personalizētu kreklu ar vārdu un uzvārdu, EKO tiesnešu simboliku un uz rokas Latvijas karodziņu.

8.     Kādi Jūsu nākotnes plāni saistībā ar Kjokušinkai karatē?

Nākotnes plāni saistībā ar Kjokušinkai karatē man ir jau nosprausti. Pirmkārt gribu turpināt celt savu kvalifikāciju. Tas nozīmē, ka treniņu process ir neizbēgams. Otrkām kārtām vēlos izstudēt no 10. kju līdz  Šodana līmenim tehnikas nianses, detaļas, metodiku un noteikti turpināt apgūt Eiropas Kjokušinkai karatē tiesnešu B un A kategorijas noteikumus, lai varētu kārtot tiesneša licensi augstākajiem līmeņiem. 

Protams pēc iespējām rūpēties par mūsu Federācijas prestiža celšanu. OSU !