Japāņu budo tradīcijā pastāv vairākas paralēlas hierarhijas sistēmas, kuras bieži tiek jauktas gan populārajā literatūrā, gan arī pašā cīņas mākslu vidē. Lai kritiski analizētu shōgō sistēmas pastāvēšanu un nozīmi, ir nepieciešams skaidri nodalīt trīs dažādus jēdzienu slāņus. Pirmais ir tehniskā kvalifikācija, ko nosaka kyu un dan pakāpju sistēma. Otrais ir instruktora kvalifikācijas tituli jeb shōgō, kas vēsturiski tika ieviesti, lai apzīmētu skolotāja autoritāti un pedagoģisko kompetenci. Trešais ir sociālās uzrunas dojo vidē, piemēram, sempai, sensei vai shihan, kas galvenokārt apzīmē attiecības starp cilvēkiem konkrētā organizācijā vai treniņu vidē, nevis formālu kvalifikācijas sistēmu. Šo trīs sistēmu sajaukšana īpaši bieži novērojama karatē pasaulē, kur daļa titulu tiek lietoti kā cieņas apzīmējumi bez skaidras institucionālas nozīmes.
Dan sistēmas rašanās
Mūsdienu cīņas mākslu kvalifikācijas sistēma sākas ar dan pakāpju ieviešanu. Šo sistēmu radīja Kanō Jigorō (嘉納治五郎), judo dibinātājs, kuram vēlāk tika piešķirts 10. dan Kōdōkan Jūdō organizācijā. 1883. gadā savā skolā Kōdōkan viņš ieviesa dan sistēmu kā instrumentu, lai strukturētu studentu progresu un radītu objektīvāku kvalifikācijas sistēmu. Kanō mērķis bija pielāgot tradicionālās cīņas mākslas modernajai Japānas izglītības sistēmai, kur bija nepieciešami skaidri definēti līmeņi un kvalifikācijas kritēriji.
Sākotnēji dan sistēma tika izmantota tikai judo, bet vēlāk to pārņēma arī citas budo disciplīnas, tostarp kendo, karatē un aikido. Tomēr svarīgi uzsvērt, ka dan sistēma sākotnēji raksturoja tikai tehnisko līmeni. Tā neaprakstīja skolotāja pedagoģisko kompetenci vai autoritāti budo hierarhijā. Tieši šī iemesla dēļ vēlāk tika izveidota cita sistēma – shōgō.
Shōgō sistēmas institucionalizācija
Instruktora titulu sistēmu institucionalizēja organizācija Dai Nippon Butoku Kai (大日本武徳会). Šī organizācija tika dibināta 1895. gadā Kioto ar Japānas valdības atbalstu un kļuva par centrālo institūciju, kas regulēja budo disciplīnas Japānā. Butoku Kai uzdevums bija ne tikai popularizēt tradicionālās cīņas mākslas, bet arī radīt vienotu kvalifikācijas sistēmu instruktoriem.
Tieši šajā kontekstā tika izveidota shōgō titulu sistēma, kas sastāvēja no trim pakāpēm: Renshi (錬士), Kyoshi (教士) un Hanshi (範士). Renshi apzīmēja pieredzējušu instruktoru, kurš bija apguvis mākslas pamatus un spēja mācīt citus. Kyoshi apzīmēja vecāko skolotāju ar augstāku pedagoģisko kompetenci un autoritāti. Hanshi bija augstākais tituls, kas tika piešķirts meistariem ar ilggadēju ieguldījumu konkrētajā budo disciplīnā.
Šie tituli tika piešķirti dažādās budo disciplīnās, tostarp kendo, judo, kyūdō, naginata un vēlāk arī karatē. Būtiski ir saprast, ka shōgō nebija tehniskā pakāpe, bet gan skolotāja kvalifikācija.
Shōgō tituli karatē pionieriem
Kad Okinavas karatē tika ieviests Japānā 20. gadsimta sākumā,Dai Nippon Butoku Kai sāka piešķirt shōgō titulus arī karatē skolotājiem. Dokumentēti piemēri ir vairāki.
Funakoshi Gichin (船越義珍), Shotokan karatē pamatlicējs, 1935. gadā saņēma titulu Renshi no Dai Nippon Butoku Kai. Mabuni Kenwa (摩文仁賢和), Shitō-ryū karatē dibinātājs, arī 1935. gadā saņēma titulu Renshi no Dai Nippon Butoku Kai. Miyagi Chōjun (宮城長順), Gōjū-ryū karatē dibinātājs, 1937. gadā saņēma titulu Kyoshi no Dai Nippon Butoku Kai.
Šie piešķīrumi bija nozīmīgs pagrieziena punkts karatē vēsturē, jo tie apliecināja, ka Okinavas izcelsmes cīņas māksla tika atzīta Japānas budo institucionālajā sistēmā.
Shōgō sistēmas sabrukums pēc kara
Shōgō sistēmas centralizēta pastāvēšana beidzās pēc Otrā pasaules kara. Pēc Japānas sakāves 1945. gadā sabiedroto okupācijas vara uzskatīja budo organizācijas par militārisma instrumentiem. 1946. gadā Dai Nippon Butoku Kai tika likvidēta.
Līdz ar šīs organizācijas likvidāciju tika pārtraukta centralizētā budo kvalifikācijas sistēma, kas regulēja shōgō titulu piešķiršanu. Dažās disciplīnās šī sistēma tika pārņemta jaunās federācijās, bet citās tā pakāpeniski izzuda vai pārvērtās par simbolisku tradīciju.
Kendo: pilnībā reglamentēta shōgō sistēma
Disciplīna, kur shōgō sistēma saglabājās pilnībā reglamentēta, ir kendo. Mūsdienās šo sistēmu regulē Zen Nihon Kendō Renmei jeb All Japan Kendo Federation, kas tika dibināta 1952. gadā. Šī federācija pārņēma Butoku Kai funkcijas kendo jomā un saglabāja arī shōgō titulu sistēmu.
Kendo shōgō sistēma sastāv no trim pakāpēm: Renshi (錬士), Kyoshi (教士) un Hanshi (範士). Lai pretendētu uz Renshi titulu, kandidātam parasti jābūt vismaz 6. dan pakāpei un jāsaņem federācijas rekomendācija. Eksaminācijas process ietver rakstisku darbu vai eseju par kendo filozofiju un pedagoģiju.
Kyoshi titula iegūšanai nepieciešams vismaz 7. dan un iepriekš iegūts Renshi tituls. Kandidātiem jāiztur rakstisks eksāmens, kurā tiek vērtēta viņu izpratne par kendo principiem, vēsturi un pedagoģiju. Hanshi ir augstākais tituls, kas parasti tiek piešķirts 8. dan meistariem ar ilggadēju ieguldījumu kendo attīstībā. Hanshi piešķiršana notiek pēc komisijas izvērtējuma, balstoties uz kandidāta reputāciju, pedagoģisko darbību un ieguldījumu budo kultūrā.
Kendo gadījumā shōgō nav tikai goda tituls – tā ir formāla kvalifikācijas sistēma ar skaidri definētiem kritērijiem.
Karatē organizācijas ar un bez shōgō reglamentācijas
Situācija karatē pasaulē pēc Dai Nippon Butoku Kai likvidācijas attīstījās fragmentēti. Netika izveidota centrālā institūcija, kas regulētu shōgō piešķiršanu visā karatē telpā. Tomēr pastāv konkrēti piemēri, kur shōgō tituli ir iekļauti organizāciju reglamentos.
Okinawa Goju-ryu Karate-do Kyokai gradācijas noteikumos ir definēti shōgō tituli Renshi, Kyoshi un Hanshi, kā arī noteiktas prasības šo titulu piešķiršanai, tostarp minimālā dan pakāpe, vecuma prasības un instruktora pieredze. Tomēr, iedziļinoties dokumentā ir redzams, ka shōgō pakāpēm nav specifiska pedagoģiska pārbaudijuma, bet tas ir drīzāk piesaistīts dan pakāpju
Tomēr daudzās lielākajās karatē organizācijās šāda reglamentācija nepastāv vispār. Šajās organizācijās galvenā kvalifikācijas sistēma ir dan pakāpes, savukārt instruktora statusu nosaka organizācijas amati vai dojo hierarhija.
Šādās organizācijās shōgō tituli bieži tiek lietoti kā goda apzīmējumi, nevis kā formāla kvalifikācijas sistēma.
Kyokushin karatē: shōgō sistēma nepastāv
Īpaši skaidri shōgō sistēmas neesamība redzama Kyokushin karatē tradīcijā. Kyokushin karatē dibinātājs Ōyama Masutatsu (大山倍達) bija 10. dan International Karate Organization Kyokushinkaikan organizācijā, un šī pakāpe viņam tika piešķirta 1974. gadā.
Kyokushin organizācijas struktūra balstās uz dan pakāpēm un organizācijas amatiem. Kyokushin vidē tiek lietoti termini sempai, sensei, shihan un kancho. Sempai apzīmē vecāko studentu, sensei – instruktoru, shihan – vecāko instruktoru, bet kancho – organizācijas vadītāju. Šie termini nav shōgō tituli, bet gan sociālie vai organizatoriskie apzīmējumi dojo hierarhijā.
Kyokushin organizāciju reglamentos nav definēti Renshi, Kyoshi vai Hanshi eksāmeni, un nav arī standartizētas procedūras šo titulu piešķiršanai. Tas attiecas arī uz World Karate Organization Shinkyokushinkai, kas tika dibināta 1994. gadā pēc Kyokushin sadalīšanās.
Ja Kyokushin vidē dažkārt parādās formulējumi “Hanshi 9. dan” vai “Kyoshi 7. dan”, tie nav balstīti reglamentētā shōgō sistēmā. Šādos gadījumos šie apzīmējumi parasti ir goda tituli vai cieņas formas, nevis institucionāla kvalifikācija.
Noslēgums
Shōgō sistēma vēsturiski tika izveidota Dai Nippon Butoku Kai struktūrā kā instruktora kvalifikācijas sistēma, kas papildināja dan pakāpju tehnisko hierarhiju. Pēc šīs organizācijas likvidācijas sistēma saglabājās tikai dažās budo disciplīnās.
Mūsdienās pilnībā reglamentēta shōgō sistēma pastāv galvenokārt kendo, kur to regulē All Japan Kendo Federation, taču karatē pasaulē kopumā šī sistēma nav centralizēta. Kyokushin karatē tradīcijā shōgō sistēma kā formāla kvalifikācijas struktūra nekad nav pastāvējusi.