PSRS teritorijā informāciju par Kjokušinkai karatē pirmais atveda Aleksandrs Tanjuškins (šobrīd 8. dans, IFK). Esot mācību komandējumā Polijā, Taņuškins Krakovā satika Andržeju Drevņaku (šobrīd 9. dans, KWF), kurš uz to brīdi jau vairākus gadus pašmācības ceļā apguva Kjokušinkai karatē un bija izveidojis klubu. Drevņaks uzrakstīja vēstuli Masutatsu Ojamam un pēc tā norādījumiem sāka sadarboties ar Eiropas Kjokušinkai organizāciju, kuru vadīja Lūks Holanders. Šajā pašā laikā pie Drevņaka trenējās arī Anatolijs Matjušins (šobrīd 5. dans, IKO) no Ukrainas, bet viņš nebija tik uzņemīgs un ambiciozs kā Taņuškins, kurš 1973. gadā atvēra pirmo Kjokušinkai karatē klubu PSRS teritorijā. Līdz 70. gadu beigām vairākos Krievijas PSR reģionos bija izveidojušies klubi, kā arī notika izplatība citās PSRS republikās, tostrap arī Lietuvas PSR, kas velāk ļāva daudz straujāk attīstīties. Diemžēl, tobrīd Latvijas teritorijā Kjokušinkai karatē neienāca.
Šajā laikā viens no spilgtākajiem notikumiem centienos panākt izplatību Kjokušinkai karatē PSRS teritorijā, bija tā paraugdemonstrējumi vēstniecībā Japānā. Pēc vairāku dienu apspriedes 1979. gada 26. jūlijā Masutatsu Ojama kopā ar labākajiem Kjokušinkai karatē pārstāvjiem, kas tobrīd bija sapulcējušies Tokijā uz vasaras nometni, personīgi novadīja paraugdemonstrējumus PSRS vēstniecības darbiniekiem. Vēstniecības tenisa kortā bija sapulcējušies vēstniecības darbinieki, bet Ojamas skolnieki uzstādīja dažādus tamešivari elementus. Sākumā atklāšanas runu teica Sosai Ojama, kam sekoja kihon paraugdemonstrējumi. Sosai Ojama to vadīja personīgi, bet viņam palīdzēja šihans Juzo Goda un vēstniecības tulks. Ojama nolēma novirzīties no saskaņotās programmas un Kihon tika idemonstrēts detalizētāks. Tamešivari, Kumite un Kata noritēja jau dinamiskāk nekā plānots.
Ippon kumite demonstrēja sievietes – melnās jostas 2 dans: Mitsui un Kuks (Zviedrija), kā arī Kuwasaki un Nakamura (Dānija). Pēc tam uzstājās juniori. Pēc jauniešiem sākās vīriešu cīņas no kurām dažas tiesāja Hatsuo Rojama, 4. dans. Skatītājus pārsteidza un jūtami sajūsmināja pilna kontakta cīņas. Bērni demonstrēja kata, bet jaunākais dalībnieks, 5 gadus vecs, uzreiz kļuva par pasākuma zvaigzni. Starp Tamešivari paraugdemonstrējumiem izcēlās Koiči Kavabata (3. dans), kurš ar galvu salauza 15 flīzes un pārsita ar roku akmeni.
Priekšnesuma beigās bija Masutatsu Ojamas uzstāšanās. Viņš sāka ar Tenšo katu izpildot to ar iespaidīgu ibuki. Pēc tam otrajā mēģinājumā viņš notrieca pudelei kaklu, par ko viņu apbrīnoja ne tikai vēstniecības darbinieki, bet arī Honbu audzēkņi.
Diemžēl, drīza karatē aizlieguma dēļ PSRS teritorijā, šis paraugdemonstrējums nedeva jūtamus augļus.

Sākoties Padomju Savienībā pārmaiņu procesiem pēc “Pārbūves“ pasludināšanas 1987. gadā, pamazām, oficiāli neatzīti, bet atsāka darboties austrumu cīņu klubi. Šajā laika periodā parādījās iespējas sazināties jau ar dažādām starptautiskām organizācijām un klubiem ārvalstīs. Līdz ar to Latvijas nesenie Sen-ē praktizētāji atrada iespējas nokārtot oficiālus eksāmenus dažādos cīņu sporta veidos. Tostarp, ITF, WTF, kā arī dažādos karatē stilos – Šotokan, Godžu-Rju un citos. Tā 1987. gadā parādījās pirmais Kjokušinkai karatē klubs Rīgā, kuru vadīja Džims Leslijs (īstajā vārdā Antons Kirjānovs) (šobrīd 8. dans, kuru, iespējams, piešķīra maznozīmīga organizācija European Kyokushinkai Karate Federation (EKKF), un kuras pēdējās publiski atrodamās aktivitātes ir datētas ar 2019. gadu). Tobrīd Leslijs (Kirjānovs) bija nupat ieradies no Ungarijas, kur pabeidza dienestu PSRS bruņotajos spēkos.
Latvijā Kjokušinkai karatē dažādi instruktori īsā laika periodā ienāca no vairākiem virzieniem. 1990. gadā Rīgas “Austrumu cīņu klubs 219” aicināja no Ukrainas pilsētas Nikolājevas Igoru Piveņu (2017. gadā pameta WKO ar 4. danu un pārgāja uz nenozīmīgu organizāciju World Oyama Kyokushin Organization (WOKO), kas viņam piešķīra uzreiz 7. danu). Šis instruktors tolaik atstāja būtisku ietekmi uz Antonu Bogačovu un viņa skolnieku, vienu no mūsdienu Latvijas kontakta karatē aktīvistiem Edgaru Aizpurieti. Ap 1990. gadu Latvijā mēģināja ienākt no Maskavas PSRS Kjokušinkai karatē federācijas pārstāvji Taņuškina vadībā.
Šeit ir vērts pieminēt, ka PSRS un Krievijas Kjokušinkai karatē aizsācējs Taņuškins nekad nav bijis tiešā kontaktā ar Japānu un tur kārtojis eksāmenus. Savukārt, kad 1991. gadā Masutatsu Ojama izslēdza no IKO Stīvu Arneilu, kurš tobrīd bija EKO vadītājs, pēc Krievijas Kjokušinkai federācijas pievienošanās jaundibinātajai IFK 1992. gadā, nežēlastībā krita arī Taņuškins. Līdz ar to tas virziens, kurš centās ienākt no Maskavas, nekad nav bijis saistīts ar Kjokušinkai dzimteni un tās praktizēšanas pamatmetodēm. Tādēļ, vērtējot distancēti laikā, gribās teikt, ka labi vien ir, ka šī organizācija šeit politisko pārmaiņu rezultātā neguva atsaucību.

Atjaunotajā Latvijā vēl turpinājās juceklis ar dažādu, nu jau ārvalstu, instruktoru ietekmi. Bija atrodamas vairākas reģistrētas un nereģistrētas grupas. Antona Bogačova un Edgara Aizpurieša grupas bija iekļāvušās tobrīd Māra Abiļeva vadītajā Latvijas Karatē Federācijā, kas apvienoja visus Latvijā atrodamos karatē stilus. 1991. gadā Antons Bogačovs un Edgars Aizpurietis uzrakstīja vēstuli Kjokušinkai karatē stila dibinātājam un Starptautiskās Karatē Organizācijas Kjokušinkaikan Sosai Masutatsu Ojamam (10. dans, IKO) vēstuli ar lūgumu uzņemt viņus organizācijā. Sākotnēji viņi saņēma apstiprinošu atbildi, bet pēc tam saņēma otru vēstuli, kurā tika skaidrots, ka Latvijā jau ir pārstāvniecība (branch), kuru vada Džims Leslijs (Antons Kirjānovs) un visi jautājumi kārtojami caur to.  Bogačovs ar Aizpurieti neatrada kopīgu valodu ar Lesliju, tādēļ spēki netika apvienoti vienotai Kjokušinkai karatē attīstībai Latvijā.

Tā paša 1991. gada vasarā viņi abi devās kārtot kārtējos eksāmenus uz Ukrainu pie Igora Piveņa (Ukraina), bet  rudenī Tukumā ieradās Bogačovs un izsludināja Kjokušinkai karatē grupas uzņemšanu. Šajā, oficiāli nereģistrētajā klubā, uzsāka treniņus Vladimirs Lavrinovičs (šobrīd 5. dans, WKO). Grupa  ar nosaukumu “Samurajs” Bogačova vadībā darbojās līdz 1995. gadam. Tālāk treniņu vadību klubā pārņēma Vladimirs Lavrinovičs, kuram tobrīd bija 7. kju.

1993. gada februārī Džims Leslijs (Antons Kirjānovs) nodibināja Karatē “Kiokušin” Federāciju (reģ. nr.: 40008022468), kas formāli pastāv arī šobrīd, bet faktiski nedarbojas. Meklējot attīstības potenciālu un iespējas piedalīties sacensībās Lavrinovičs ar Tukuma un Jura Borisa vadīto Kandavas grupām iestājās federācijā. Leslijs neakceptēja Bogačova izsniegtos kju pakāpju sertifikātus un visiem jaunpienācējiem nācās kārtot eksāmenus no paša sākuma. 

Tobrīd Džima Leslija (Antons Kirjānova) nodarbībās piedalījās arī Andrejs Pčeļincevs (šobrīd 4. dans, IFK). 1994. gadā Pčeļincevs, pārcēlās uz dzīvi no Ķekavas uz Ventspili, kur atvēra savu klubu ar nosaukumu Sune (reģ. nr.: 40008034931). Tolaik viņam bija 4. kju. Klubs ilgu laiku pastāvēja Karatē “Kiokušin” Federācijas paspārnē, līdz ap 2002. gadu Pčeļincevs ieguva IFK pārstāvniecību no Stīva Arneila un viņa klubs Ventspilī ir vienīgais šajā organizācijā no Latvijas arī šobrīd. 

Savukārt, kad Džims Leslijs (Antons Kirjānovs) pārtrauca Kjokušinkai karatē nodarbības Latvijā, viņa grupu pārņēma cits skolnieks – Guntars Piebalgs (šobrīd 3. dans, IKO). Piebalgs ieguva IKO parstāvniecību no Šokei Macui (šobrīd 8. dans, IKO). Iespējams, šī pārstavniecība iegūta ap 2008. gadu, kad dibināta Latvian Karatē Kyokushinkai Organization (reģ. nr. 40008126579), bet arī šī organizācija šobrīd pastāv tikai formāli un nav zināms kādas aktivitātes tā ir veikusi.

Pēc treniņu vadīšanas Tukumā, Antons Bogačovs turpināja savu darbu Rīgā. Šobrīd nav zināms cik ilgi pirms tam pastāvēja grupa ar nosaukumu Nokdauns, bet kā klubs oficiāli tas reģistrēts 1996. gadā (reģ. nr.: 40008027747) un pastāvēja līdz 2007. gadam. Ir zināms, ka pēc neveiksmīga mēģināuma iestāties IKO, Bogačovs bija izveidojis ciešas attiecības ar Taņuškinu (Krievija) un bija IFK pārstāvis Latvijā. 90. gadu otrajā pusē viņš rīkoja sacensības un pieņēma eksāmenus izsniedzot diplomus ar šīs organizacijas logo un devās arī uz Maskavā notiekošajām sacensībām un eksāmeniem. Iespējams, tur arī bija nokārtojis eksamenu uz 1. danu. Ap 2000. gadu Bogačovs pameta Latviju dodoties uz Lielbritāniju un vairs nav atgriezies, bet IFK pārstāvniecību pārņēma Andrejs Pčeļincevs.

Runājot par situāciju 20. gs. 90. gadu beigās, daudzviet Latvijā pastāvēja dažādas grupas un klubi, kas praktizēja Kjokušinkai karatē. Tā nav tikai Kurzeme un Rīga. Ir zināms, ka, piemēram, arī Rēzeknē tolaik bija pieejamas Kjokušinkai karatē nodarbības, bet nav zināms nedz kas tās vadīja, nedz arī pie kādas starptautiskās oragnizācijas šī grupa skaitījās. Kā jau daudzās nozarēs tobrīd, arī Kjokušinkai karatē, kā spēcīgs un atpazīstams zīmols, arī Latvijā tika plaši ekspluatēts ar atdarinājumiem. Tādēļ, iespējams, ka daļa no tolaik pastāvošajām grupām nemaz nepasniedza Kjokušinkai karatē, bet kautkādu citu tuvcīņu, kas tika uzdota par Kjokušinkai.

1997. gadā Karatē “Kiokušin” Federācijas eksāmenā Vladimirs Lavrinovičs ieguva melno jostu un 1. dana pakāpi (IKO). 1998. gadā, pēc Leslija (Kirjānova) lūguma, Lavrinovičs devās uz Roju, kur Talsu Kjokušin karatē grupa, kuru tobrīd vadīja Jānis Tipuks (1974-2024), rīkoja nometni. Tā kā Talsu grupa nebija Karatē “Kiokušin” Federācijas sastāvā, Leslijs (Kirjānovs) ar Lavrinoviča starpniecību vēlējās “nokontrolēt” notiekošo ārpus federācijas. Šajā nometnē ar savām meistarklasēm bija pieaicināts par instruktoru Vladimirs Silvaško (šobrīd 6. dans, WKO) no Lietuvas. Nometnes laikā Silvaško piedāvāja Lavrinovičam apmeklēt Lietuvas Kjokušinkai federācijas nometni Ignalīnā. Šo nometni vadīja Mas Ojama skolnieks un Kjokušinkai karatē leģenda Hovards Kolins (šobrīd 8. dans, WKO). 

Redzot būtisku atšķirību treniņu metodoloģijā, izpratnē par Kjokušinkai būtību un tīri cilvēciski jūtot iekšēju konfliktu ar Džima Leslija (Antona Kirjānova) vadības metodi, Vladimirs Lavrinovičs ar grupu pieņēma lēmumu izstāties no federācijas. Tā, jau 1998. gadā  vienojoties savā starpā Tukuma, Kandavas, Sabiles, Auces, Talsu, Jelgavas un Mazsalacas grupām un klubiem, tika nolemts virzīties uz citas organizācijas dibināšanu un iestāšanos starptautiskajās organizācijās. Šajā brīdī, pēc Ignalīnas treniņu nometnes, nāca šihana Hovarda Kolinsa aicinājums iestāties European Karatē Organization (EKO). Izturot viena gada pārbaudes laiku, Vladimirs Lavrinovičs saņēma EKO parstāvniecības (branch) statusu. Savukārt, 2000. gadā Vladimirs Lavrinovičs gan nokārtoja eksāmenu uz 2. danu, gan kļuva par oficiālu WKO-Šinkjokušin pārstāvi (branch) Latvijā, kas bija pēdējais nepieciešamais posms lai izveidotu jaunu un spēcīgu organizāciju, kas patiesi rūpētos par Kjokušinkai karatē stila attīstītu Latvijā. 

Tā noslēdzās Kjokušinkai karatē stila vēstures pirmā desmitgade atjaunotajā Latvijā un sākās jauns Latvijas Kjokušinkai karatē vēstures posms, kas cieši saistās ar Latvijas Kjokušinkai karatē do federācijas (reģ. nr.: 4008122416)  vēsturi, jo, kā zināms, tai paralēli pastāv Kjokušinkai karatē praktizētāji Latvijā, kuriem pat ir pārstāvniecību (branch) tiesības no dažādām starptautiskām organizācijām, bet viņu aktivitātes nesniedzas talāk par ikdienas nodarbībām savos klubos. Savukārt, LKKF kā arī cerēts, ir kļuvis par galveno virzītājspēku Kjokušinkai karatē stilam Latvijā.