Kjokušinkai karatē jostu sistēma

Patiesais stāsts ir tāds, ka  mūsdienu cīņas mākslas jostu sistēmas vēsture aizsākās ar Džigoro Kano – džudo pamatlicēju. Kano bija redzējis citus japāņu sacensību veidus, izmantojot reitingu sistēmu un domāja, ka vēlētos pieņemt kaut ko līdzīgu savā jaunajā cīņas mākslā Džudo. Pirms Kano, citās, vecākajās samuraju cīņas mākslās tika izmantota piecu līmeņu klasifikācijas sistēma, ko sauca par Menkjo vai licenču sistēmu. Sertifikāts tika izsniegts, bet dienesta pakāpes ārēja norāde – josta – tolaik netika izmantota. Piemēram, kendo joprojām netiek lietota jostu sistema, bet tikai pakāpes. Profesors Kano redzēja, ka japāņu stratēģijas spēles “Go” rīkotāji ierindoja savus spēlētājus sacensībām un ka japāņu peldētāji, kuri bija pieredzējušāki, valkāja “melnu lenti” ap vidukli. Ņemot šo visu vērā, Džigoro Kano sāka veidot Džudo ranga struktūru. Sākotnēji, 1883. gadā Kano bija tikai divas jostas, baltā un melnā – baltā mazāk pieredzējušiem (Mudanša) un melnā vairāk pieredzējušiem (Judanša). Sākumā melno jostu gradācijas, jeb “Dan” sistēmas arī nebija. Pašas pirmās divas melnās jostas viņš piešķīra Širo Saigo un Tomitam Tsunedžiro. Tie bija Šodan pakāpes, jeb burtiski “sākuma pakāpe”, kas šodien ir zemākais melnās jostas rangs, ieguvēji. Tās nebija līdzīgas jostām, kuras mēs valkājam šodien, bet gan izskatījās kā plata josta, kuru valkāja pie tradicionālā kimono – Obi – un kas turēja samuraju zobenus. Savukārt, Džudo skolotājs Mikonosuke Kavaiši, kurš mācīja Džudo Parīzē, lai motivētu savus audzēkņus uz vēl lielākiem sasniegumiem, tiek uzskatīts par citu krāsu jostu ieviesēju ap 1935. gadu. Tieši šī sistēma ir likusi pamatu mūsdienu Mudanšā daudz jostu un pakāpju gradācijai.

Attēlā – Džigoro Kano

Jostu sistēmu Kjokušinkai karatē ieviesa tās dibinātājs Masutatsu Ojama. Ir vērts atzīmēt, ka uz brīdi, kad tika izveidots Kjokušinkai karatē, viņš kā Šotokana karatē praktizētājs Gičina Funakoši vadībā, bija ieguvis 4. dan melno jostu. Papildus tam, viņam bija  7. dan melnā josta Godžo-Rju karatē un Džudo 4. dan melnā josta. Līdz ar to viņam bija ļoti skaidrs priekšstats par pakāpju gradācijas sistēmu arī paša veidotajā karatē stilā.

Kjokušinkai karatē jostu sistēma ir sadalīta 10 kju pakāpēs (Mudanšā) un 10 dan pakāpēs (Jodanša). Katrai krāsainajai jostai ir divi līmeņi, otru apzīmē ar nākamās jostas krāsas perpendikulāru svītru 10cm no jostas gala. Baltā josta neatspoguļo nekādu līmeni (Mukju), bet ir paredzēta dogi saturēšanai. Ojamas veidotā jostu sistēmas kārtība tika ievērota kopš 1960. gadiem, izņemot sarkano jostu, kas tika iekļauta viņa dzīves pēdējā gadā, aizstājot agrāk izmantoto balto jostu ar vienu un divām sarkanām svītrām tām pašām kju kategorijām. Pēc Ojamas nāves sarkanā josta tika aizvietota ar oranžas krāsas jostu. Kaut gan šodien vēl ir sastopamas organizācijas, kuras joprojām piešķir sarkanu jostu vai izmanto vēl senāku metodi ar baltu jostu un perpendikulārām sarkanām svītrām.

Daudzās karatē skolās augstakās pakapes dan īpašniekiem (Hanši) piešķir sarkanas krāsas jostas, bet Sosai neievēroja šo praksi, valkājot pilnībā melnu jostu ar 10 dan zeltītām svītrām.

Precizitātes labad ir vērts atzīmēt, ka Kjokušinkai karatē nepraktizē Šogu titulu piešķiršanu. Piemēram, Kendo dan pakāpes tiek piešķirtas par tehniskajām spējām, bet pastāv paralēla Šogo sistēma, kad piešķir augstākos titulus Renši, Kjoši un Hanši. Renši un Kjoši tiek piešķirti rakstiskā eksāmenā, savukārt Hanši tiek piešķirti ar īpašas komisijas lēmumu. Tā kā šāda sistēma Kjokušinkai karatē nepastāv, tad Šihan ar 8. danu un augstākus mēdz dēvēt par Hanši, jo šos danus galvenokārt piešķir par augstiem nopelniem Kjokušinkai kopienā ar komisijas lēmumu.

Attēlā – Gičins Funakoši

Kjokušinkai karatē jostu sistemas izveidi mēdz piedevēt Mas Ojama skolniekam Tadaši Nakuamura. Šāds mīts klīst galvenokārt krievvalodīgaja telpā. Tam, ka tas tā būtu, šobrīd nav nekādu apliecinājumu un pie Tadaši Nakamura dzīvesgājuma aprakstiem rietumu informatīvajā telpā nav šāda informācija sastopama. Patiesībā, brīdī, kad tika veidots Kjokušinkai karatē Japānas cīņas veidos jau bija izveidojusies stabila, mūsdienām līdzīga gradācijas sistēma. Tā kā Sosai pašam bija iegūtas Dan pakāpes Džudo, Šotokan karatē un Godžu Rju karatē, veidojot Kjokušinkai karatē stilu viņam noteikti pašam bija skaidra kāda ir nepieciešama jostu un pakāpju gradācijas sistēma.

Mukyu – balta josta

10.kju – oranžā josta (iegūšana iespējama aizvadot vismaz 3 mēnešus no treniņu sākuma)

9.kju – oranža josta ar zilu svītru (iegūšana iespējama vismaz 3 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

8.kju – zilā josta (iegūšana iespējama vismaz 4 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

7.kju – zila josta ar dzeltenu svītru (iegūšana iespējama vismaz 4 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

6.kju – dzeltena josta (iegūšana iespējama vismaz 6 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

5.kju – Dzeltena josta ar oranžu svītru (iegūšana iespējama vismaz 6 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

4.kju – Zaļā josta (iegūšana iespējama vismaz 9 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

3.kju – Zaļa josta ar brūnu svītru (iegūšana iespējama vismaz 9 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

2.kju – brūnā josta (iegūšana iespējama vismaz 12 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

1.kju – brūna josta ar melnu svītru (iegūšana iespējama vismaz 12 mēnešus pēc iepriekšējā eksāmena nokārtošanas)

Šodan – 1. pakāpes (Dan) Sempai tituls – melnajai jostai ir viena zelta svītra (iegūšana iespējama sasniedzot vismaz 18 gadu vecumu)
Nidan – 2. pakāpes (Dan) Sempai tituls – melnajai jostai ir divas zelta svītras
Sandans – 3. pakāpes (Dan) Sensei tituls – melnajai jostai ir trīs zelta svītras
Jondan – 4. pakāpes (Dan) Sensei tituls – melnajai jostai ir četras zelta svītras
Godan – 5. pakāpes (Dan) Šihan tituls – melnajai jostai ir piecas zelta svītras
Rokudan – 6. pakāpes (Dan) Šihan tituls – melnajai jostai ir sešas zelta svītras
Šičidan – 7. pakāpes (Dan) Šihan tituls – melnajai jostai ir septiņas zelta svītras
Hačidan – 8. pakāpes (Dan) Hanši tituls – melnajai jostai ir astoņas zelta svītras
Kjūdan — 9. pakāpes (Dan) Hanši tituls — melnajai jostai ir deviņas zelta svītras
Džūdan – 10. pakāpes (Dan) Hanši tituls – melnajai jostai ir desmit zelta svītras

Kjokušin filozofija postulē, ka:

Iesācēja treniņi ilgst 1000 dienas. Pēc 10 000 dienām meistarība pārtop mākslā.

Šajos divos teikumos slēpjas visa ideja par jostu gradāciju un to nepieciešamību. 1000 dienas, jeb mazliet vairāk par trim gadiem ir laiks, kad fiziski nobriedis karatēka var nostāties uz meistarības pirmā pakāpiena – saņemt melnās jostas 1. dan pakāpi, jeb iziet visus 10 kju līmeņus. 1. dan japāņu valodā skanāka Šodan (初段), kas burtiski nozīmē “sākuma pakāpe” un ir zemākais melnās jostas rangs japāņu cīņas mākslās. 2. dans ir augstāks par Šodanu, bet 1. dan tradicionāli tiek saukts par Šodan, nevis par “Ičidan“. Tas ir tāpēc, ka rakstzīme 初 (Šo, alternatīvā izruna ir: Hatsu) japāņu valodā nozīmē arī pirmais, jauns vai sākums. Līdz ar to ir jāsaprot, ka melnā josta un 1. dan pakāpe nav augstākais meistarības punkts, bet gan tikai tās sākums. Krāsu jostas apliecina tikai virzību uz šo meistarību. Tēlaini izsakoties, krāsu jostas ir tikai virziens uz ceļu, bet ceļa sākums ir melnā josta un 1. dan.

Parasti gadā ir trīs eksāmeni, kas ir ierasts daudzu organizāciju eksamenācijas cikls. Savukārt, 10 000 dienas, jeb aptuveni 30 gadi ir minimāli nepieciešamais laiks lai cītīgi trenējoties karatēka sasniegtu melnās jostas 5. dan pakāpi, kas ir augstākā pakāpe, kuru piešķir pēc eksāmena nokārtošanas ar noteiktiem normatīviem. Augstāka līmeņa jostas tiek piešķirtas jau galvenokārt par nopelniem un ieguldījumu Kjokušinkai karatē attīstībā.

Tātad, josta un pakāpes Šinkjokušinkai pirmām kārtām apliecina karatēkas pieredzi, fizisko sagatavotību un tehniskās prasmes. Tas ir īpaši būtiski bērnu un jauniešu sacensībās, kur tiek nodalītas B kategorijas cīņas iesācējiem, kurās iek noteikti būtiski ierobežojumi spēka un tehnikas pielietošanā no A kategorijas cīņām, kas paredzētas cilvēkiem ar lielāku pieredzi, līdz ar to pieļaujot plašāku tehnikas pielietojumu un augstāku risku. Tas ir svarīgi gan sportistiem, gan vecākiem, kuri rūpējas par savu atvašu drošību un veselību. Tieši treniņu un sacensību metodoloģijas atbilstība starptautiskajiem standartiem ir cieši saistīta ar jostu un pakāpju sistēmu. 

Tomēr karatē nav tikai cīņas – Kumite. Tā pamats ir tehnikas bāze – Kihon, kas Kjokušin karatē ir ar daudz plašāku arsenālu sitieniem ar rokām, spērieniem ar kājām un bloku tehnikā par to, kas tiek sašaurināta līdz cīņas efektivitātei sportiskā sparingā, kā tas ir noticis ar Seidokaikan un tālāk K-1 un Kikboksu. Visbeidzot, par jebkura karatē stila esamību liecina nevis Kihon un Kumite tehnika, bet gan tieši Kata, kas atspoguļo stila filozofiju un izpratni par tehnikas pielietojumu, un, kura tiek atzīta par unikālu esam un mantojamu elementu, pretstatā Kihon un Kumite tehnikām, kuras visos cīņas veidos pamatā ir līdzīgi. Tieši tādēļ Seidokaikan nekļuva par karatē stilu pēc atdalīšanās no Kjokušin karatē, bet Ašihara karatē steidzami izgudroja savas Kata, kurās redzama viņu izpratne un filozofija par karatē. Savukārt, Daido Džuku karatē tika aizliegts saukties par karatē, jo tajā nebija Katas. Tādēļ tas tika pārsaukts par KuDo. Ņemot vērā, ka zem nosaukuma karatē slēpjas būtiska aizberga daļa, kuru dažkārt dēvē par karatē trīs “K” – Kihon, Kata un Kumitē, tad visas šīs plašās prasmes un zināšanas tiek apgūtas pakāpeniski, kas atspoguļojas katra stila un, dažkārt, pat viena stila džādu federāciju atsķirīgajās eksamenācijas programmās. Tajās skolās un dodžo, kas ir atteikušās no jostu sistēmas vienkārši nav karatē un tās audzināšanas komponentes – BuDo, bet tikai sports – nosacīti, to varētu nosaukt par kikboku pēc Kjokušinkai noteikumiem.
Galu galā, ik vienam, kurš ilgstoši nodarbojas ar kaut ko, ir vēlme saprast, kāds ir viņa meistarības līmenis tajā, ko regulāri praktizē ar tik lielu piepūli, kādu prasa Kjokušinkai karatē. Šajā jautājumā nāk palīgā eksāmeni un jostu normatīvi kā verifikācijas process, motivacija un mērķu uzstādīšanas sistēma. Tas nav ne labi, nedz slikti. Tāda sistēma ir izveidojusies cīņas veidos, kuras nāk no Japānas, pateicoties Džigoro Kano izdomai 19.gs. beigās un ir aktuāla līdz pat mūsdienam.

WKO rūpīgi seko visiem eksamenācijas un sertifikācijas procesiem, cenšoties maksimāli standartizēt tos. Tas tiek darīts ar nolūku lai no vienas puses nodorošinātu vienmērīgu gradācijas kvalitāti visā pasaulē, bet no otras puses maksimāli samazinātu traumatismu un nodrošinātu caurspīdigumu sacensību norisē. Jo ik vienam ir skaidrs, ka zemākas kategorijas sacensībās izliekot spēcīgākus sportistus, mākslīgi pazeminot to kvalifikāciju,  tiek veikta nesportiska un neētiska rīcība, kas nav ne ar ko labāka par dopinga lietošanu. No otras puses, ir organizācijas, par kurām klīst neslava kā par tādām, kurās it kā iespējams par naudu iegādāties dan pakāpes. Tā ir cita veida galējība no kuras WKO cenšas izvairīties ar to pašu uzraudzības procesu un eksamenu programmu standartizāciju.

Kā vienu no kvalitātes uzraudzības elementiem var minēt to, ka jostu kartošanas starplaikiem ir noteikti pieaugoši laika intervāli. Uz pirmajām pakāpēm laika intervāls ir tikai 3 meneši, tālāk 4, 6, 9 meneši, bet no 2. kju uz 1. un no 1.kju uz 1.dan ir japaiet vismaz gadam. Savukārt, WKO 1. dan pakāpi un melno jostu iespējams iegūt tikai sasniedzot 18. gadus. Tādēļ, nereti LKKF karatēku ceļš uz melno jostu uzsākot apmacību, sasniedz 10 un vairāk gadus. Katru nākamo dan pakāpi iespējams iegūt pēc laika, kas izteikts nākamās pakapes kārtas skaitļa gados un katrs eksamens tiek aizvadīts demonstrējot gan Kihon, gan Kata, gan aizvadot pieaugošu Kumite cīņu skaitu.

Tieši rūpējoties par gradācijas kvalitāti LKKF joprojām sūta savus pārstāvjus iegūt dan pakāpes uz citām WKO federācijām, kur eksāmenus pieņem eksamenātori par kuru godaprātu un izvērtēšanas kvalitāti ne tikai nevienam nerodas šaubas, bet lielākā daļa karatēku pasaulē uzskatītu par augstākā mēra godu saņemt sertifikātu ar šo cilvēku parakstiem. Tas tiek darīts neskatoties uz to, ka federācija Latvijā jau šobrīd ir tiesīga pieņemt eksāmenus līdz pat 3. dan pakāpei ieskaitot, bet lai izvairītos no baumām par viegli iegūstamām augstākā līmeņa pakāpēm, ir izvelēts šāds veids.