Vērīgs federācijas vietnes jaunumu lasītājs būs pamanījis, ka kopš 2026. gada janvāra organizācijas prezidents ir šihans Mareks Lavrinovičs (5. dans). Ilggadējs treneris, para karatē kustības aizsācējs Latvijā un aktīvs Kjokušinkai karatē attīstītājs, viņš federācijas vadības grožus pārņem no sava tēva – Vladimira Lavrinoviča (6. dans), kura vadībā federācija piedzīvojusi nozīmīgu izaugsmes posmu divdesmit piecu gadu garumā un nostiprinājusi savas pozīcijas Latvijas un starptautiskajā karatē vidē.

Šī pāreja iezīmē ne tikai paaudžu maiņu, bet arī stratēģisku nepārtrauktību. 2024. gadā federācijas vadība izstrādāja jaunu vidējā termiņa attīstības plānošanas dokumentu, kas kalpo kā ceļa karte organizācijas turpmākajai izaugsmei. 2024. gads tika aizvadīts uzsākot šī plāna īstenošanu, savukārt, 2025. gads pagāja mērķtiecīgi un disciplinēti sekojot noteiktajam attīstības kursam. Līdz ar to jaunā prezidenta pilnvaru sākums balstās jau konkrētā, strukturētā attīstības ietvarā, nevis sākuma nulles punktā.

Kas būs nākamie soļi? Kā saglabāt tradīciju spēku un vienlaikus modernizēt federācijas darbu? Un kā stratēģisko plānu pārvērst izmērāmos rezultātos sportā, izglītībā un organizācijas pārvaldībā?

Piedāvājam sarunu ar jauno Latvijas Kjokušinkai karatē do federācijas prezidentu šihanu Mareku Lavrinoviču:

Kā Jūs personīgi uztvērāt ievēlēšanu prezidenta amatā?
Vai tas bija loģisks turpinājums līdzšinējai darbībai federācijā?

Ievēlēšanu prezidenta amatā uztvēru kā dabisku procesu. No bērnības manī tika audzināta doma, ka kādreiz tā var notikt. Visu mūžu esam darbojušies kopā ar tēvu, viens no otra smēlušies idejas un pieņēmuši lēmumus. Visu laiku esmu bijis federācijas valdē un piedalījies lēmumu pieņemšanā. Tāpēc šis brīdis man nav kaut kas radikāli jauns vai satricinošs. Galvenos vilcienos viss turpinās tāpat – vienkārši tagad es skaitos prezidenta amatā. Jā, tas ir loģisks turpinājums.

Vadības grožu pārņemšana no sava tēva ir gan simbolisks, gan atbildīgs solis.
Ko no līdzšinējās federācijas attīstības kursa noteikti saglabāsiet un kur redzat nepieciešamību ieviest jaunas pieejas?

Tas ir atbildīgs solis. Tēvs vienmēr būs līdzās – arī no malas vērojot un iesaistoties lēmumu pieņemšanā, kā līdz šim. Galu galā, viņš paliek federācijas valdē. Tajā pašā laikā man kā jaunākās paaudzes pārstāvim ir savs redzējums, savādāks skatījums un varbūt arī citi mērķi. Ne tāpēc, ka iepriekš kaut kas netika darīts, bet tāpēc, ka laiks mainās, un šodien var izdarīt to, ko kādreiz nevarēja.

Jūs pārņemat federācijas vadību laikā, kad jau ir izstrādāts un ieviests vidējā termiņa attīstības plāns. Kā vērtējat tā nozīmi federācijas nākotnē?
Vai redzat nepieciešamību to precizēt vai galvenais uzdevums būs konsekventa īstenošana?

Attīstības plānu sastādījām visi kopā, tādēļ būtiskas izmaiņas tajā netiks veiktas, un pie tā pieturēsimies arī nākotnē. Šobrīd dzīve rāda, ka tas ir bijis pareizs un strādā. Iespējams, laika gaitā kaut kas tiks koriģēts, jo dzīvē nemitīgi notiek izmaiņas un arī pagātnē izveidoti plāni bieži jāpielāgo konkrētā brīža īstenībai, bet kopumā ejam pēc jau izvirzītā plāna uz priekšu.

Mēs saglabāsim visu labāko no iepriekšējā darba. Kā saka – vecās lietas bieži ir labākās lietas, jo tās ir pārbaudītas ar laika zobu. Tajā pašā laikā ieviesīsim arī jaunas pieejas – vairāk domāsim par jaunu treneru piesaisti, izlases attīstību, sportistu izaugsmi un federācijas kopējo stiprināšanu.

Kādas būs Jūsu galvenās prioritātes 2026. gadā?
Sportiskie rezultāti, organizatoriskā kapacitāte, treneru izglītība, jaunatnes sistēma?

2026.gada galvenā prioritāte ir Eiropas čempionāta organizēšana. Tas ir milzīgs gods – pirmo reizi Latvijas vēsturē mums uzticētas tik liela mēroga sacensības. Tāpēc šobrīd tā ir absolūtā prioritāte. Vienlaikus turpināsim strādāt pie treneru izglītošanas un federācijas paplašināšanas. Mēs augam ar katru gadu un vēlamies attīstīties ne tikai Kurzemē un Zemgalē, bet visā Latvijā.

Mums jau ir izstrādāta noteikta sistēma, sākot no katra trenera personīgās treniņu metodoloģijas līdz kopējiem federācijas attīstības procesiem. Mums pamazām uzņem apgriezienus jauno tiesnešu skola, ir stabila eksamenācijas sistēma un katram kju līmenim ir savas normatīvu prasības. Mums ir skaidrs sacensību un nometņu kalendārs, kurā galvenos notikumus plānojam jau visa gada griezumā, bet atsevišķus notikumus redzam vēl tālāk. Iespējams, nākotnē kādi elementi tiks pilnveidoti, bet šobrīd svarīgākais ir konsekventi ievērot esošo sistēmu.

Kā plānojat nodrošināt, lai attīstības plānā noteiktie mērķi kļūtu izmērāmi un praktiski sasniedzami?
Vai paredzēti konkrēti kvalitātes kritēriji un novērtēšanas mehānismi?

Mūsu attīstības plānā 2025.-2030. gadam mērķi jau ir nodefinēti kā izmērāmi. Līdz 2023. gadam mums ir jāsasniedz līdz pat 17 klubiem 12 administratīvajās teritorijās ar 700 dalībniekiem. Galvenais šķērslis šī mērķa sasniegšanā ir treneri. Esam mēģinājuši iet dažādus ceļus, bet dzīve rāda, ka varam paļauties tikai uz saviem iekšējiem resursiem un paši izaudzināt savus trenerus un sūtīt tos misionāru darbā. Neskatoties uz treneru trūkumu, mums ir ļoti svarīga arī treneru sertifikācija. Manuprāt, prioritāte ir nodrošināt, lai visi treneri būtu ar atbilstošu izglītību, pārzina bērnu fizioloģiju un spēj audzināt veselīgus, spēcīgus jauniešus.

Mums ir arī skaidra federācijas loma treneru pilnveides procesā. Regulāri rīkojam sapulces un seminārus. Šogad būs arī otrais treneru kvalifikācijs paaugstināšanas seminārs. Vismaz reizi ceturksnī izvērtējam progresu – vai ejam pēc plāna, vai kaut kur ir bremzēšanās un kāpēc. Ja ir problēmas, tās risinām kopīgi. Mana nostāja ir skaidra – katram trenerim vismaz reizi gadā jāapmeklē starptautisks seminārs vai nometne. Treneris ir kā ķīmijas laborants – viņš meklē, mēģina, eksperimentē, lai panāktu labāku rezultātu. Nedrīkst strādāt ar stagnējošām metodēm. Trenerim jāattīstās pašam, ne tikai jāattīsta audzēkņi.

Federācijā mēs esam kā vienota komanda. Ja kādam trenerim ir grūtības, cenšamies palīdzēt. Ja ir uzvaras, tās svinam kopā. Tikai kopā mēs esam spēks un varam sasniegt vairāk nekā katrs atsevišķi.

Kā redzat federācijas lomu Latvijas sporta sistēmā kopumā?
Vai nepieciešama ciešāka sadarbība ar valsts un pašvaldību institūcijām?

Pašlaik situācija nav vienkārša. Ceru, ka federācija tiks pilnvērtīgi atzīta un mēs jutīsimies piederīgi Latvijas sporta sistēmai. Godīgi sakot, dažkārt jūtamies nenovērtēti, lai gan esam sasnieguši ievērojamus rezultātus – gan Eiropas, gan pasaules čempionātos. Mēs bijām pirmie latvieši, kas piedalījās pasaules čempionātā Japānā absolūtajā svara kategorijā 2003. un 2007. gadā. Taču tas bieži paliek nepamanīts.

Latvijā daudz vairāk atbalsta olimpiskos sporta veidus. Neolimpiskie un īpaši cīņu sporta veidi saņem mazāku uzmanību un finansējumu. To jūt arī sponsoru piesaistē – basketbols, futbols un florbols tiek atbalstīti daudz aktīvāk nekā cīņu sports. Bet, ja mēs palūkojamies kaut vai uz Tukuma novada bērnu un jauniešu iesaisti sporta aktivitatēs, tad mūsu federācijas klubos novadā nodarbojas vairāk kā 250 sportisti, kas ir vairāk kā daudzos Olimpiskajos sporta veidos, kas tiek būtiski vairāk atbalstīti no Valsts un pašvaldības puses.

Reģionālo klubu attīstība ir būtiska federācijas stabilitātei.
Kā nodrošināt vienmērīgu izaugsmi visā Latvijā?

Tam ir nepieciešams laiks un ir nepieciešama cieša sadarbība ar Izglītības ministriju, pašvaldībām un skolām. Savā klubā jau sadarbojos ar Tukuma izglītības pārvaldi, sociālo dienestu un citām institūcijām. Mērķis ir piesaistīt bērnus sportam, audzināt viņus par disciplinētiem un gudriem cilvēkiem.

Federācijas līmenī vēlētos attīstīt sadarbību ar skolām un, iespējams, nākotnē ieviest īpašas programmas. Taču vispirms mums jābūt pilnvērtīgi atzītai federācijai.

Svarīgākais – mums nepieciešami izglītoti treneri. Federācija atbalsta tos, kas atver jaunus klubus. Jo vairāk būsim, jo spēcīgāka būs iekšējā konkurence un līdz ar to arī izlase – spējīga cīnīties par medaļām gan Eiropā, gan, cerams, arī pasaulē.

Jūs esat para karatē kustības attīstītājs Latvijā.
Kādu vietu iekļaujošais sports ieņems federācijas ilgtermiņa redzējumā?

Parakaratē Latvijā vēl ir attīstības sākumā, bet es redzu tajā lielu potenciālu. Ja katrā federācijas klubā būtu vismaz daži parakaratisti, mēs varētu būt ļoti konkurētspējīgi starptautiski. Šajā jomā iespējas ir plašas – gan Eiropas, gan pasaules čempionāti. Tomēr tam ir nepieciešams laiks. Sabiedrībai ir jānonāk līdz tam, ka sāk uztvert cīņas sporta veidus par piemērotiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Kā saglabāt Kjokušinkai budo vērtības mūsdienu sporta dinamiskajā vidē?
Vai tradīcija un modernā pārvaldība var pastāvēt līdzās?

Attiecībā uz budo tradīcijām – laiks ir mainījies. Kādreiz Eiropas čempionātu ceturtdaļfinālos bija Tameshiwari (disicplīna, kurā tiek lauzti cietie priekšmeti), tagad tas ir izņemts. Mūsdienu jaunatne atšķiras no iepriekšējām paaudzēm, un sporta pasniegšanas forma jāpielāgo laikmetam. Eiropas karatē organizācija (EKO) ir sen jau nodefinējusi prasības aizsargu lietošanai (ķivere, ķermeņa aizsargs, roku, kāju sargi), tehnikas pielietojuma ierobežojumus gan atbilstoši vecuma posmiem, gan atbilstoši pieredzei šajos vecuma posmos, kas kādreiz nebija un bērni cīnījās pēc tādiem pašiem noteikumiem kā pieaugušie. Taču pamatvērtības – disciplīna, cieņa, etiķete – paliek nemainīgas. Mums jāiet līdzi laikam un nedrīkstam stagnēt.

Kā vērtējat Latvijas sportistu konkurētspēju Eiropas un pasaules līmenī?
Kas nepieciešams, lai nākamajos gados redzētu kvalitatīvu izrāvienu?\

Ļoti būtisks solis būtu Valsts finansiālais atbalsts, īpaši pieaugušo izlasei. Bez finansējuma sportisti bieži nevar atļauties startēt starptautiskajās sacensībās.

Pozitīvs signāls ir tas, ka pēdējā Eiropas čempionātā pieci mūsu sportisti cīnījās ceturtdaļfinālos par medaļām. Tas nozīmē, ka mēs augam un kļūstam konkurētspējīgi.

Pasaules līmenī konkurence ir milzīga – mūsu organizācijā ir 101 valsts, un bezsvara kategorijā pasaules čempionātā jāuzvar septiņas cīņas divās dienās. Tas ir grūts ceļš, bet ne nesasniedzams. Jāturpina attīstīties un veidot spēcīgu iekšējo konkurenci.

Kādu federāciju Jūs vēlaties redzēt pēc četriem gadiem?
Kāds būs skaidrs rādītājs, kas apliecinās, ka attīstības kurss bijis pareizs?

Jau pārskatāmā nākotnē vēlos redzēt federāciju ar vismaz 15 – 20 klubiem plašākā Latvijas teritorijā par šobrīd aptvertajām četrām admininistratīvājām teritorijām, kas ielikts arī mūsu attīstības plānā. Vēlos, lai Latvijas čempionāts kļūtu par patiesi konkurētspējīgu iekšējo sacensību vidi, kurā spējam atlasīt sportistus visās disicplīnās, vecuma grupās un svara kategorijās. Lai mūsu izlasē būtu vairāk sportistu un treneru. Lai mēs augtu.

Un pats galvenais – lai mēs saglabātu ģimenisku atmosfēru. Lai lēmumus pieņemam kopā, demokrātiski, palīdzot viens otram. Kā saka Eiropas organizācijā – kopā mēs esam spēcīgāki.

Kādu vēstījumu Jūs vēlētos nodot treneriem, sportistiem un federācijas biedriem, uzsākot prezidenta pilnvaru termiņu?

Sākumā gribu teikt ar humoru – uzmanieties, esmu dusmīgs čalis. Ar mani nejokot!

Bet, ja nopietni – treneriem novēlu vienmēr domāt par izaugsmi. Ne tikai par savu klubu, bet arī par visu federāciju. Lai katrs aizdomājas, ko var dot kopējam darbam un izaugsmei.

Sportistiem novēlu izturību un gribasspēku. Izvirzīt mērķus – sākumā mazus, tad arvien lielākus. Katru treniņu kļūt labākiem nekā vakar.

Federācijas biedriem – nepamest treniņus, neielaisties slinkumā, turēt buru pilnu ar vēju un iet tikai uz priekšu.

Par federāciju

Latvijas Kjokušinkai karatē do federācija (LKKF) dibināta 2001. gadā ar mērķi sistemātiski attīstīt Kjokušinkai karatē Latvijā, nodrošinot vienotu pārvaldību, sportisko izaugsmi un budo tradīciju nepārtrauktību. Vairāk nekā divu desmitgažu laikā federācija kļuvusi par vienu no stabilākajām pilnkontakta karatē organizācijām valstī.

Starptautiskajā līmenī LKKF pārstāv Latvijas sportistus Eiropas Karatē organizācijā (EKO) un Pasaules Karatē organizācijā (WKO) Šinkjokušinkai, kā arī ir oficiālais Latvijas pārstāvis Eiropas Pilnkontakta Karatē organizācijā (EFKO) un Pasaules Pilnkontakta Karatē organizācijā (WFKO). Kopš 2025. gada rudens federācija, caur Tukuma klubu “Bušido”, ir saistīta arī ar Eiropas organizāciju I Karte Global, paplašinot starptautiskās sadarbības spektru.

Šobrīd LKKF apvieno astoņus klubus Rīgā, Engurē, Kandavā, Talsos, Rojā, Tukumā, Smārdē un Ozolniekos, kopumā vairāk nekā 350 praktizētājus dažādās vecuma grupās. Federācija ik gadu organizē Latvijas Kjokušinkai karatē čempionātu, reģionālos turnīrus un kvalifikācijas pasākumus, nodrošinot sportistiem sistemātisku sacensību pieredzi un profesionālu izaugsmes vidi.

2024. gadā federācijas vadība izstrādāja jaunu vidējā termiņa attīstības plānošanas dokumentu, iezīmējot strukturētu attīstības kursu sportisko rezultātu paaugstināšanai, treneru kvalifikācijas stiprināšanai un organizācijas pārvaldības modernizācijai. 2024. gads tika aizvadīts, uzsākot šī plāna īstenošanu, bet 2025. gads – disciplinēti sekojot noteiktajam attīstības virzienam.

Saskaņā ar 2025. gada Eiropas čempionāta rezultātiem LKKF izlase ierindojās 14. vietā 22 valstu konkurencē, apliecinot Latvijas sportistu konkurētspēju Eiropas līmenī.

Ilgus gadus federāciju vadīja šihans Vladimirs Lavrinovičs (6. dans), kura darbības laikā tika nostiprināta organizācijas struktūra un starptautiskās pozīcijas. Kopš 2026. gada janvāra federācijas prezidenta pienākumus pilda šihans Mareks Lavrinovičs (5. dans), iezīmējot paaudžu maiņu un vienlaikus saglabājot attīstības kursa nepārtrauktību. Federācija turpina mērķtiecīgi stiprināt Latvijas Kjokušinkai karatē lomu Eiropā un pasaulē, balstoties tradīcijās, disciplīnā un ilgtermiņa stratēģijā.