Kad sports kļūst par sagatavotību dzīvei
Turpinot iepazīstināt ar Latvijas Kjokušinkai karatē do federācijas cilvēkiem, šoreiz saruna ar vienu no LKKF izlases sportistiem — Rihardu Sidorovu. Rihards nāk no Tukuma karatē kluba “Bušido” un ir šihana Mareka Lavrinoviča audzēknis. Viņa ceļš karatē sākās septiņu gadu vecumā, bet vēlāk bērnības nodarbība pārtapa nopietnā sportiskā ceļā — Latvijas izlase, gadi augsta līmeņa sacensībās, 2025. gada Eiropas čempionāta bronzas medaļa un 2026. gada pavasarī nokārtots 1. dana jeb melnās jostas eksāmens pie leģendārā Kyokushin meistara Howard Collins. Dažus mēnešus vēlāk Rihards izdarīja izvēli, kas viņa līdzšinējo pieredzi ļāva pārbaudīt pavisam citā vidē — viņš brīvprātīgi pieteicās dienestam Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Tieši šī pāreja padara Riharda stāstu īpaši interesantu. Daudzu gadu garumā karatē viņam nozīmējis ne tikai tehnikas apguvi un sacensību rezultātus, bet arī regulāru fizisku slodzi, disciplīnu, pilnkontakta cīņas, spēju turpināt darbu nogurumā un nepieciešamību saglabāt koncentrēšanos stresa apstākļos. Dienests NBS devis iespēju pašam novērtēt, kas no šīs pieredzes izrādījies noderīgs ārpus dōjō un sacensību tatami.
Riharda pieredze iegūst plašāku nozīmi laikā, kad Latvijā aktualizējies jautājums par jauniešu fizisko sagatavotību. Aizsardzības ministrs Raivis Melnis publiski aicinājis Izglītības un zinātnes ministriju aktīvāk iesaistīties sabiedrības un jauniešu fiziskās sagatavotības sistēmas sakārtošanā. Tas aktualizē arī jautājumu par to, kādu ieguldījumu jauniešu fiziskās sagatavotības un psiholoģiskās noturības veidošanā jau šobrīd sniedz Latvijā pastāvošās sporta sistēmas.
Viena sportista pieredze, protams, nav pietiekama, lai izdarītu vispārīgus secinājumus par karatē kā sagatavošanu militārajam dienestam. Taču Riharda gadījums ļauj uz šo jautājumu paskatīties no konkrēta cilvēka perspektīvas. Viņš ir izgājis ceļu no septiņus gadus veca karatē iesācēja līdz Latvijas izlases sportistam, Eiropas medaļniekam un melnās jostas īpašniekam, bet tagad savu fizisko un psiholoģisko sagatavotību iepazīst jau militārā dienesta vidē.
Par šo ceļu, ģimenes un treneru nozīmi, zaudējumiem un Eiropas medaļu, melnās jostas eksāmenu, izvēli par labu dienestam NBS un to, ko karatē pieredze viņam devusi, nonākot jaunā vidē, — sarunā ar Rihardu Sidorovu.
I. SĀKUMS, ĢIMENE UN MOTIVĀCIJA
Kā sākās Tavs ceļš karatē?
Sāku trenēties karatē septiņu gadu vecumā. Pirms tam apmeklēju deju pulciņus, bet tēvs pateica, ka no manis dejotājs nesanāks, tāpēc nonācu līdz karatē. No pirmā treniņa daudz neatceros, jo biju vēl mazs, bet atceros, ka viss bija jauns un interesants.
Kad karatē no vienkāršas nodarbības kļuva par nopietnu mērķi?
Līdz 13 gadu vecumam man nebija nekādu konkrētu mērķu saistībā ar karatē. Uz treniņiem gāju vairāk tāpēc, ka vecāki mani mudināja. Ap 13 gadu vecumu sāku trenēties daudz nopietnāk un apmeklēt treniņus biežāk. Tieši tad radās arī mani pirmie lielie mērķi — Latvijas izlase, melnā josta un sapņi par medaļām Eiropas čempionātos.
Kas Tev licis palikt karatē arī pēc zaudējumiem un grūtākiem posmiem?
Karatē palikt un turpināt mani vienmēr ir motivējuši treneri un vecāki. Lai arī treniņi bieži bija ļoti smagi, tieši smagais darbs man deva vislielāko motivāciju. Šo gadu laikā ir bijuši daudzi zaudējumi, neveiksmīgi starti un smagi emocionāli brīži, īpaši pēc Eiropas čempionātiem. Tomēr treneru un vecāku atbalsts, kā arī mans gribasspēks neļāva padoties. Ļoti svarīga man ir arī kluba vide — komandas biedri, treneri un kopējais atbalsts dod motivāciju turpināt arī tad, kad ne viss izdodas tā, kā gribētos.
Kāda loma Tavā karatē ceļā bijusi ģimenei?
Ģimenei manā karatē ceļā ir bijusi viena no svarīgākajām lomām. Vecāki mani atbalstīja jau no paša sākuma un tieši viņi palīdzēja man uzsākt šo ceļu. Turpinot trenēties un nopietnāk pievēršoties sacensībām, viņu atbalsts kļuva vēl nozīmīgāks. Ir bijuši daudzi smagi brīži, īpaši pēc zaudējumiem un neveiksmīgiem startiem, kad pašam bija grūti saņemties. Tieši tajos brīžos ģimenes atbalsts bija īpaši svarīgs. Vecāki vienmēr bija blakus, palīdzēja saņemties un atgādināja, ka viena neveiksme nenozīmē beigas. Viņu atbalsts man ir palīdzējis nepadoties un turpināt strādāt pie saviem mērķiem.
Arī Tavs brālis Gustavs trenējas karatē. Kā Tu skaties uz viņa attīstību?
Mans brālis Gustavs Sidorovs ir ļoti talantīgs un perspektīvs sportists. Savā vecumā, 12 gados, viņš jau ir sasniedzis daudz vairāk, nekā es biju sasniedzis viņa vecumā. Domāju, ka viņam ir ļoti liels potenciāls un nākotnē karatē viņa dzīvē var ieņemt vēl lielāku lomu nekā manējā. Protams, mēs viens otru arī atbalstām un dalāmies ar pieredzi, kas palīdz abiem kļūt labākiem.
Tu esi šihana Mareka Lavrinoviča audzēknis. Kāda ir bijusi viņa loma Tavā ceļā no bērna, kurš sāka trenēties karatē, līdz Latvijas izlasei, Eiropas čempionāta medaļai un melnajai jostai?
Šihana Mareka Lavrinoviča loma manā ceļā ir bijusi ļoti nozīmīga. Viņš man nav bijis tikai treneris, kurš iemācīja pareizi izpildīt tehniku vai sagatavoties sacensībām. Viņš ir bijis cilvēks, kurš jau no paša sākuma palīdzēja saprast, ko nozīmē būt karatē sportistam un ko nozīmē neatlaidīgi iet uz savu mērķi.
Sākot trenēties, es, protams, nedomāju par Latvijas izlasi, Eiropas čempionāta medaļu vai melno jostu. Sākumā tas vienkārši bija sports un aizraušanās. Taču Mareks bija tas cilvēks, kurš soli pa solim palīdzēja man augt — gan fiziski un tehniski, gan arī mentāli. Viņš prasīja disciplīnu, neatlaidību un atbildību, bet tajā pašā laikā vienmēr lika saprast, ka rezultāts neveidojas vienā dienā.
Manuprāt, viena no svarīgākajām lietām, ko esmu no viņa iemācījies, ir nepadoties brīžos, kad kaut kas nesanāk. Sacensībās ne vienmēr viss notiek tā, kā esi ieplānojis, un arī treniņos ir dienas, kad gribas padoties. Tieši tad trenera loma ir visbūtiskākā — palīdzēt paskatīties uz situāciju ar vēsu prātu un turpināt strādāt.
Atskatoties uz savu ceļu no bērna, kurš vienkārši sāka trenēties karatē, līdz Latvijas izlasei, Eiropas čempionāta medaļai un melnajai jostai, es saprotu, ka šie sasniegumi nav tikai mans individuālais darbs. Aiz tiem ir arī trenera laiks, pacietība, prasības un ticība maniem spēkiem. Par to Marekam esmu ļoti pateicīgs.
Un, iespējams, pats svarīgākais — viņš man ir parādījis, ka karatē nav tikai par medaļām un jostām. Tas ir ceļš, kurā tu mācies pārvarēt sevi, kļūt disciplinētāks un stiprāks. Tāpēc viņa loma manā ceļā ir ne tikai palīdzēt sasniegt konkrētus sportiskos rezultātus, bet arī veidot mani par cilvēku, kāds esmu šodien.
II. SPORTISTS UN EIROPAS ČEMPIONĀTS
Ko Tev nozīmēja 2025. gada Eiropas čempionāta bronzas medaļa?
Šis rezultāts man nozīmēja ļoti daudz. Tam biju ieguldījis ļoti smagu darbu un daudz laika treniņos, tāpēc Eiropas čempionāta bronzas medaļa ir viens no lielākajiem sasniegumiem, ko līdz šim esmu guvis savā dzīvē. Tajā pašā laikā tā man deva pārliecību, ka varu sasniegt vēl vairāk un iet tālāk.
Ko Tev deva gadi Latvijas izlases sastāvā un augsta līmeņa sacensībās?
Gadi Latvijas izlases sastāvā un augsta līmeņa sacensībās mani ļoti mainīja mentāli. Es iemācījos daudz labāk kontrolēt stresu, savas emocijas un domas. Īpaši to sajutu šajā Eiropas čempionātā, kur pirmo reizi izgāju uz tatami ar patiesu pārliecību par sevi un savām spējām. Tas man bija ļoti svarīgs solis ne tikai kā sportistam, bet arī kā personībai.
III. MELNĀ JOSTA UN HOWARD COLLINS
Kad melnā josta kļuva par konkrētu mērķi, un kas bija grūtākais ceļā uz 1. danu?
Melnā josta kļuva par vienu no maniem lielajiem mērķiem ap 13 gadu vecumu, kad sāku trenēties daudz nopietnāk. Gatavojoties pašam 1. dana eksāmenam, visgrūtāk bija morāli sagatavoties. Fiziskā slodze un cīņas lielas grūtības neradīja, jo pie tā biju pieradis treniņos. Visvairāk stresa radīja tieši bāzes tehnika un katas, jo tur bija jābūt ļoti precīzam un koncentrētam.
Ko Tev nozīmēja tas, ka eksāmenu pieņēma Howard Collins?
Tas viennozīmīgi radīja papildu stresu. Howard Collins ir viena no leģendārākajām un nozīmīgākajām personībām Kyokushin vēsturē, tāpēc apzināties, ka tieši viņa priekšā jākārto 1. dana eksāmens, bija īpaša sajūta. Tas man šo eksāmenu padarīja vēl nozīmīgāku.
Ko Tev šodien nozīmē melnā josta?
Melnā josta man nozīmē ne tikai sasniegtu pakāpi vai kārtējo mērķi. Tā nozīmē visu ceļu, kas līdz tai ir noiets — smagos treniņus, zaudējumus, uzvaras, kļūdas un brīžus, kad gribējās padoties. Jaunam karatistam es teiktu, ka melnā josta nav beigas, bet tikai jauns sākums. Pēc tās iegūšanas vēl ir ļoti daudz, ko mācīties un sasniegt.
Kā Tu uztvēri kluba biedru vēlāk nokārtotos melnās jostas eksāmenus?
Ļoti priecājos par saviem komandas biedriem un draugiem, kuri veiksmīgi nokārtoja eksāmenu. Uzreiz pēc eksāmena viņiem piezvanīju, apsveicu un apjautājos, kā viņiem gāja. Tā kā pats šo ceļu izgāju pavisam nesen, tagad daudz labāk saprotu, cik liels darbs un gribasspēks tam ir nepieciešams.
IV. IZVĒLE PAR LABU VALSTS AIZSARDZĪBAS DIENESTAM (VAD)
Kādēļ pēc 1. dana iegūšanas izvēlējies brīvprātīgi uzsākt dienestu NBS?
Lēmumu par Valsts aizsardzības dienestu pieņēmu diezgan apzināti. Pēc 1. dana iegūšanas sapratu, ka vēlos turpināt sevi attīstīt ne tikai sportā, bet arī fiziski un psiholoģiski. Mani piesaistīja iespēja pārbaudīt savas spējas, iegūt jaunu pieredzi un kļūt disciplinētākam. Par šo iespēju domāju jau vairākus mēnešus pirms pieteikšanās, un beigās sapratu, ka vēlos šo soli spert brīvprātīgi.
Cik lielā mērā karatē fiziskā sagatavotība palīdzēja dienesta sākumā?
Karatē treniņos un sacensībās iegūtā fiziskā sagatavotība dienesta sākumā man ļoti palīdzēja. Es biju pieradis pie regulāras slodzes, noguruma un nepieciešamības turpināt darbu arī tad, kad kļūst grūti. Īpaši noderēja izturība, koordinācija, ātrums un spēja saglabāt koncentrēšanos stresa situācijās. To varēja just garākos un fiziski smagākos treniņos, kuros man bija vieglāk saglabāt tempu un nepamest iesākto. Arī sacensību pieredze deva priekšrocību, jo biju pieradis pie satraukuma un spiediena, bet vienlaikus spēju saglabāt mieru un koncentrēties uz uzdevumu. Protams, militārais dienests ir citādāks nekā karatē, tāpēc bija arī daudz kas jauns, kam bija jāpielāgojas, bet kopumā daudzie treniņu gadi man deva ļoti labu pamatu.
Vai karatē pieredze palīdzēja arī psiholoģiski?
Arī psiholoģiskajā ziņā karatē pieredze man ļoti palīdzēja. Daudzu gadu treniņi ir iemācījuši disciplīnu, pacietību un spēju darīt to, kas ir jādara arī tad, kad negribas vai ir grūti. Sacensībās iemācījos saglabāt koncentrēšanos un mieru zem spiediena, kā arī neļaut nogurumam vai emocijām traucēt izpildīt uzdevumu. Domāju, ka tieši šī pieredze dienestā bija ļoti noderīga, jo arī tur ir situācijas, kad esi noguris, ir diskomforts, bet uzdevums ir jāizpilda līdz galam. Karatē man iemācīja nepadoties pie pirmajām grūtībām un turpināt darbu arī tad, kad kļūst smagi. Tāpēc es saskatu diezgan tiešu saikni starp karatē pieredzi un psiholoģisko sagatavotību dienestam.
Vai dienests ir mainījis Tavu priekšstatu par fizisko sagatavotību?
Jā, mans priekšstats par fizisko sagatavotību ir mainījies. Pirms dienesta vairāk to saistīju ar spēku, izturību un sportisko formu, bet militārajā vidē sapratu, ka fiziskā sagatavotība ir daudz plašāka. Tā ir arī spēja ilgstoši darboties nogurumā, saglabāt koncentrēšanos, ātri reaģēt un izpildīt uzdevumu arī tad, kad ir grūti. Dienests man ir parādījis, ka fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība ir ļoti cieši saistītas.
Es noteikti nenožēloju savu lēmumu iestāties dienestā. Tieši pretēji — šī pieredze man ir ļoti daudz devusi gan fiziski, gan psiholoģiski. Tāpēc es ieteiktu ikvienam jaunietim vismaz pamēģināt dienestu, jo tā ir iespēja sevi pārbaudīt, iegūt jaunu pieredzi un kļūt stiprākam gan fiziski, gan mentāli.
Vai dienesta biedri un komandieri zina par Taviem sasniegumiem karatē?
Lielākā daļa dienesta biedru un komandieru par maniem sasniegumiem karatē nezina. Ir daži, kuri zina, bet es pats par to īpaši nestāstu un nesludinu to visiem pēc kārtas. Manuprāt, nav nepieciešams ar saviem sasniegumiem sevi izcelt. Dienestā daudz svarīgāk ir tas, kā es sevi parādu ar darbu, attieksmi un rīcību, nevis tas, ko esmu sasniedzis karatē. Ja kāds par to uzzina, reakcija parasti ir pozitīva un cilvēkiem ir interese par manu sporta pieredzi.
V. NĀKOTNE
Kā dienests maina Tavus sportiskos plānus?
Dienests manus sportiskos plānus nedaudz maina, bet tajā pašā laikā var ļoti palīdzēt karatē. Dienestā es varu papildus attīstīt fizisko sagatavotību, spēku un izturību, kā arī domāšanu, reakciju un asumu jeb ātrumu. Šīs īpašības noteikti noder arī karatē, tāpēc uzskatu, ka dienestā iegūtā pieredze nākotnē var man ļoti palīdzēt atgriezties augsta līmeņa sacensībās un sasniegt vēl labākus rezultātus. Karatē noteikti vēlos turpināt, un man joprojām ir konkrēti mērķi, kurus vēlos sasniegt. Piemēram, plānoju šogad startēta Eiropas čempionātā Rīgā U21 kategorijā.
Ko Tu gribētu redzēt Latvijas Kyokushin un LKKF nākotnē?
Es gribētu redzēt, lai Latvijas Kyokushin turpina attīstīties un kļūst arvien konkurētspējīgāks arī starptautiskā līmenī. Vēlos, lai jaunajiem sportistiem būtu vairāk iespēju trenēties, piedalīties sacensībās un sasniegt augstus rezultātus. Pats noteikti gribu turpināt attīstīties kā sportists, sasniegt arvien augstākus mērķus un, protams, nākotnē turpināt savu ceļu arī kā treneris. Gribu savas zināšanas un pieredzi nodot jaunajiem sportistiem un palīdzēt viņiem sasniegt savus mērķus.
Ko Tu pateiktu tam septiņus gadus vecajam zēnam, kurš pirmoreiz atnāca uz karatē treniņu?
Es viņam pateiktu — turpini un nepadodies, pat tad, kad būs grūti. Tu vēl nezini, cik daudz šis sports Tev dos un cik daudz kas dzīvē mainīsies. Ja toreiz man kāds būtu pateicis, ka karatē mani aizvedīs līdz Latvijas izlasei, Eiropas čempionāta medaļai un melnajai jostai, es tam noteikti nenoticētu. Tāpēc vienkārši turpini iet uz priekšu un izbaudi šo ceļu.