Šajā reizē piedāvājam interviju ar Mūrnieku ģimeni, kuru uzvārds bieži tiek pieminēts ar Engures kluba Šuto panākumiem dažādās sacensībās. Šobrīd federācijā ir vairākas ģimenes, kuru atvasēm ir labi sasniegumi, bet mēs nevarējam neuzrakstīt tieši par Mūrniekiem. Mareks Mūrnieks ir federācijas izlases sastāvā un šobrīd gatavojas J18 sacensībām Ungārijā, kas notiks jau septembra beigās. Savukārt, vidējais brālis Marats vēl nav tik vecs, lai nonāktu izlasē, bet, spriežot pēc regulāriem panākumiem sacensībās un tostarp arī uzvarot savās apakšgrupās Latvijas un Igaunijas čempionātos, viņš noteikti sevi ir spēcīgi pieteicis kā iepējamo pretendentu, sasniedzot attiecīgo vecumu. Arī jaunākais – Marsels – cenšas neatpalikt no brāļiem un dara visu, lai ieliktu kluba Šuto kontā pirmo vietu godalgas. Ņemot vērā tik spilgtas federācijas personības, kas nāk no vienas ģimenes, esam nolēmuši aprunāties tieši ar Mūrniekiem. Uz mūsu jautājumiem galvenokārt atbildēja tētis – Artūrs un mamma – Līva:
- Mūrnieku uzvārds regulāri parādās mūsu portālā saistībā ar dažādām sacensībām. Tādēļ laikam sāksim ar jautājumu, kā karatē ienāca jūsu ģimenē?
Tētis: Vidusskolas laikā 3 gadus nodarbojos ar karatē Tukumā. Esmu pat piedalījies vienās sacensībās un ieguvis zeltu. Cik atminos, tas bija Olainē. Tad bija pauze, bet tagad ar dēliem dodos kopā uz treniņiem pie senseja Beļinska uz klubu Šuto. Bērni uzsāka trenēties, pateicoties tam, ka vecākais dēls Mareks ieinteresejās par karatē. Engurē katru gadu notiek federācijas rīkotās nometnes. Tolaik Engures ome nodrošināja nometnes dalībniekiem ēdināšanu. Marekam bija 4 gadi, kad sarunājām, ka viņš arī varētu pievienoties nometnes dalībniekiem. Viņam iepatikās. Tā arī atsākās mūsu ģimenes ceļš karatē. Gāja gadi, pieteicās brālis Marats. Situācija ar viņu bija līdzīga. Arī viņam iepatikās un viņš turpina trenēties. Tad pagāja vēl daži gadi, un pieteicās trešais brālītis Marsels. Visi trīs sāka trenēties aptuveni no 4-5 gadu vecuma.
- Un ko mamma domā par visām šīm aktivitātēm?
Mamma: Mamma ar sportu ir uz Jūs, bet ir kvēlākā fane un atbalstītāja. Esmu lepna par visiem sasniegumiem sacensībās. Vienmēr cenšos būt līdzās pie tatami un atbalstīt ne tikai morāli bet arī ar savu balsi kliedzot dažādu paņēmienu nosaukumus lai puiši uzvarētu. Piemēram, “Sit kāju ārā! Sit kāju ārā” “Malacīši! Šis ir katrās sacensībās. (Smejas)
- Nav grūti noskatīties uz cīņām, īpaši brīžos, kad ir spēcīgi pretinieki?
Mamma: Protams, ka ir grūti noskatīties, bet tāds nu ir tas sports!
- Jūs bieži dodaties visi kopā uz sacensībām? Kā tas ietekmē ģimenes dzīvi?
Tētis: Tā kā datumus, kad notiks sacensības zinām jau laicīgi, tad arī cenšamies izbrīvēt sev brīvdienas un dodamies dēliem līdzi uz sacensībām. Ģimenes dzīvi tas ietekmē tikai pozitīvi, jo apvienojam sacensības ar ekskursiju ģimenes lokā. Esam visi kopā un labi pavadām laiku. Tā sanāk, ka karatē ne tikai stiprina bērnu ķermeņus, bet arī stiprina mūsu ģimeni.
- Vai tētis ir tas, kurš stimulē bērnus sporta nodarbībām?
Tētis: Tā vienīgā manis iegūtā zelta medaļa sacensībās pamatīgi stimulēja puikas trenēties cītīgāk un iegūt vairāk medaļas par mani. Jāsaka, ka viņiem tas ne tikai izdevās, bet izdodas arī joprojām. Mareks ir federācijas izlasē un startē Eiropas čempionātos. Maratam ir lieliski panākumi un cerams, ka pēc kāda laika arī viņš tiks izlasē un varēs startēt augstākā līmeņa sacensībās. Jaunākais, Marsels, arī cenšas neatpalikt. Redzēsim, kā tas viss attīstīsies.
- Vai bērni ir mēģinājuši arī citus sporta veidus?
Tetis: Mareks ir mēģinajis trenēties riteņbraukšanā, bet tad sākās kovids un viss pajuka un palika tikai pie karatē. Marats apmeklēja regbija treniņus un pat piedalījās sacensībās ar labiem panākumiem. Papildus tam apmeklēja mūzikas skolu. Regbija sacensības sāka pārklāties ar karatē sacensibām un tad ģimeniski nolēmām priekšroku dot karatē. Marsels šobrīd apmeklē vēl arī futbola treniņus, kas viņam ļoti patīk, bet, manuprāt, Engurē tam nav nopietna pieeja. Vairāk kā interešu pulciņš.
- Vai ģimenē ir arī kāds uzstādījums, kas būtu jāsasniedz trenējoties karatē?
Tētis: Protams, mērķi un vēlmes mums ir, bet nekas netiek uzspiests. Viss ir pašu bērnu rokās un no vecāku puses tikai atbalsts un nedaudz pamudinājumi. Kopš Mareks nonāca izlasē un sāka piedalīties Eiropas čempionātos, protams, ka mums visiem bija un ir joprojam cerības uz kādu godalgu. Tā būtu augstākā godalga, kas būtu izcīnīta mūsu ģimenē. Kā to var nevēlēties? (Smejas)
- Kādu jūs redzat treniņu ietekmi uz bērniem?
Mamma: Treniņi puikām ir devuši ļoti daudz, pirmkārt, pašapziņa, otrām kārtām, disciplīna, trešām kārtām, veselība.
Tētis: Es gribētu piebilst – neatlaidība – ja kaut kas nesanāk ar pirmo reizi, tad ar treniņu palīdzību tas noteikti sanāks, tā pati disciplīna, ja kaut kas ir jādara tad tas ir jādara!
- Vai ģimenē karatē ir vairāk kā sports vai kautkas vairāk?
Tētis: Karatē mūsu ģimenē jau vairs nav tikai sports, tā ir mūsu ģimenes neatņemama sastāvdaļa. Protams, ka puikām arī interesē japāņu kūltūra (slaveni sportisti no Japānas, Japāņu virtuve). Maratam ir sapnis doties trenerim līdzi uz Japānu. Šogad, kad Vitālijs bija pabijis Ojamas dodžo un mēs visi redzējām treneru safilmētos video, tas vēl vairāk pastiprināja šo vēlmi.
Mamma: Vecākajiem puikām ļoti patīk Džekijs Čans. Kaut arī tas nav karatē, bet patīk viņa humors un cīņas stils. Marsels, kā jaunākais ģimenes sportists, pagaidām seko līdz lielo brāļu izvēlei.
- Varbūt, katrs no brāļiem varētu nosaukt savu sapni/mērķi trenējoties karatē?
Marsels: Man gribētos kādreiz nokārtot eksāmenu uz melno jostu!
Marats: Es arī gribu nokārtot melno jostu un daudzus danus! Un vēl es vēlos iegūt Eiropas čempionāta titulu un, varbūt, pat parstāvēt Latviju Pasaules čempionātā!
Mareks: Man primārās ir labi nostartēt Eiropas čempionatā! Oss