Turpinot mūsu iesākto rubriku, kurā iepazīstinām ar Latvijas Kjokušinkai karatē do federācijas personībām, piedāvājam interviju ar Engures Kjokušinkai karatē do kluba Šuto treneri sensei Vitāliju Beļinski (3.dan). Nevar teikt, ka viņš ir federācijas sportistiem maz pazīstams cilvēks. Iespējams, tas tā varētu būt jaunākiem klubu dalībniekiem, bet jau apbružājušies un jo īpaši pieredzējušie sportisti varētu teikt, ka viņu labi pazīst. Viņš ir regulārs eksamenācijas komisiju loceklis, semināru instruktors, piedalās sacensībās ar sava kluba sportistiem un dažkārt apmeklē arī federācijas honbu dodžo Tukumā. Engures kluba sportisti droši vien gribētu teikt: – ”ko gan mēs nezinām par mūsu treneri, kurš ir katru treniņu kopā ar mums?!”. Tādēļ uzdosim Vitālijam vairāk jautājumus par pagātni un personīgām tēmām, kas noteikti ikdienā paliek ārpus treniņiem un pasākumiem.

#1 Droši vien sāksim ar to, kā nonācāt Kjokušinkai karatē un kāpēc tieši Kjokušins?

Pirmais mans cīņas mākslas veids, ko trenējos, bija U-Šu skolas laikā. Tie bija laiki, kad cīņas māksla faktiski iznāca no pagrīdes. Tolaik dzīvoju Kandavas pusē un mācījos Kandavas vidusskolā. Pēc dienesta Padomju armijā kāds desantnieks bija uztaisījis U-Šu grupu. Jāsaka, ka no U-Šu tur bija maz. Vairāk bija armijas fiziskais. Tur es iepazinos ar Arni Kraukli. Šī grupa izjuka, un pēc kāda laika Kandavā parādījās iespēja trenēties karatē, kur arī turpinajām apgūt austrumu cīņas. Par treneri bija Juris Boriss, kurš tolaik trenējās kopā ar šihanu Vladimiru Lavrinoviču, un brauca vadīt nodarbības no Tukuma uz Kandavu. Viņam tolaik bija vien 7.kju. Tad vēl īsti nebija sapratne, kas tas par stilu. Bija pieejams karatē, un vēlējos ar to nodarboties. Kopš astoņdesmito gadu beigās parādījās filmas par austrumu cīņām, to iespaidā bija velēšanās tās apgūt. To, kas tas ir par stilu, ar kuru biju sācis nodarboties, uzzināju jau treniņu laikā. Tas izrādījās Kjokušinkai karatē. Tas bija vienīgais karatē stils, ko piedāvāja deviņdesmitajos gados Kandavā. Man paveicās, ka tas izrādījās Kjokušinkai karatē.

#2 Jūs esat bijis arī Latvijas čempions Kjokušinkai karatē, bet, šķiet, citās sacensībās neesat piedalījies?

Tolaik nebija daudz sacensību, kur mēs varējām piedalīties. 2001. gadā notika pirmais Latvijas čempionāts, kas notika vienu reizi gadā. Tās arī bija tās sacensības, kuras bija pieejamas. Piedaloties tajās, es kļuvu par pirmā un otrā Latvijas čempionāta čempionu. Trešajā čempionātā paliku otrais. Ņemot vērā, ka jau tolaik vadīju karatē grupu, mana aktīvā sportista karjera beidzās, un pievērsos pieredzes nodošanai saviem audzēkņiem un sacensībās jau izvedu tos pats.

#3 Federācijā, izņemot šihanu, pagaidām tikai Jums ir tā pieredze, kad atvase ir tikusi līdz melani jostai. Kā tas ir?

Sintiju es sāku trenēt jau no 2 gadu vecuma. Kad sāku trenēt grupu, meita nāca līdzi uz treniņiem. Jau no pirmās klases viņa palīdzēja trenēt mazās grupas. Protams, ka man liels prieks, par to, ka mēs kopā attīstījāmies, gājām šo ceļu. Bija liels uztraukums par katru eksāmenu, ko kārtoja meita, un par katru cīņu, ko pavadīja sacensībās. Īpašs saviļņojums bija, kad viņa Zviedrijā pie Hovarda Kolinsa nokārtoja melno jostu. Tas pavisam nebija viegli. Todien piepildījās gan Sintijas sapnis, gan mans. Arī mans dēls trenējās no 5 gadu vecuma un tika līdz 2. kju. Viņam līdz melnai jostai palika tikai daži soļi, bet šobrīd ir iestājusies treniņu pauze, jo sāka mācīties augstskolā. 

#4 Pagājušā gadā Jūs bijāt arī eksamenācijas komisijā, kad meita nokārtoja 2.dan. Pēc tam viņa Facebook profilā aprakstīja savas sajūtas un novērojumus par Jums, ko varat pastāstīt par to no savas puses?

Tā bija liela atbildība un uztraukums, lai viss būtu godīgi, lai nebūtu runas, ka tēvs komisijā un kaut kas notiek vieglāk kā citiem. Pēc 1. dan iegūšanas Zviedrijā, es Sintijai teicu, ka negribu būt klāt, kad meita kārto nākošo dan pakāpi. Dzīve iegrozījās tā, ka pēc 10 gadiem man nācās piedalīties komisijā, kurā meita kārtoja 2. dan. Izvērtējot eksāmena gaitu, domāju, ka mana klātbūtne, tomēr palīdzēja viņai koncentrēties un pareizi noskaņoties eksāmenam.

#5 Jūs vadāt skaitliski, laikam, nelielu klubu, bet sportisti regulāri uzrāda lieliskus rezultātus un regulāri tiek iekļauti arī federācijas izlasē. Ko varat pastāstīt par to, kā ejat uz šiem rezultātiem?

Par šiem 24 gadiem, ko trenēju Engurē un savulaik vadīju treniņus arī Mērsragā, kluba dalībnieku skaits ir bijis mainīgs – no 30 līdz 50 sportistiem. Neesam mazākais, bet viens no trim vecākajiem federācijas klubiem. Lai gūtu panākumus, cenšamies katrā sportistā saskatīt stiprās puses un strādāt ar vājajām. Trenējamies, analizējam sacensību rezultātus. Plus – vēl mana ilggadīgā pieredze, un jāsaka, ka Engurē dzīvo talantīgi cilvēki. 

#6 Šogad plānojat doties uz Japānu kārtot eksāmenu uz 4. dan. Kādas sajūtas pirms šī notikuma?

Tieši tā, sāku gatavoties lēnām jau pēc jaunā gada. Ar katru mēnesi palielinu treniņu intensitāti. Tagad priekšā vēl semināri un nometnes, kas palīdzēs sagatavoties un noskaņoties. Gatavojamies kopā ar sensei Mareku Lavrinoviču. Papildus ikdienas nodarbībām, katru piektdienu dodos uz Tukumu, lai trenētos kopā. Mareks kārtos eksāmenu uz 5. dan, bet es uz 4. Ceru, ka viss izdosies un atvedīšu 4. dan no Japānas. Tas man būs liels pārbaudījums.

#7 Jūs esat uzsācis treniņus, pirms vēl tapusi federācija. Esat piedzīvojis laikus pirms tās, esat redzējis, kā tā veidojusies, piedalījies tās dzīvē, un redzat, kāda tā ir šodien un uz kurieni virzās? Vai varat pastāstīt par to, kā bija pirms federācijas, kāda tā bija sākumā un kāda tā ir tagad?

Kad sāku treneties Kandavā pie Jura Borisa, pirmos eksāmenus kārtojām pie Antona Bagačova, pat neaceros, pie kādas organizācijas viņš skaitījās. Tur savas pirmās jostas kārtoja arī šihans Vladimirs Lavrinovičs. Šī organizācija izjuka, un mēs visi pārgājām pie Džima Leslija. Viņam Rīgā bija grupa un nodibināta “Karatē “Kiokušin” Federācija”. Leslijs nepieņēma Bogačova izsniegtos sertifikātus par nokārtotajām jostām, un mums nācās visus eksāmenus kārtot no jauna. 

Ģimenes apstākļu dēļ tika mainīta dzīves vieta, līdz ar to man bija trīs gadu treniņu pauze, bet trenēties turpināju patstāvīgi mājās. Tiešī šajā laikā Arnis Krauklis un Mareks Lavrinovičs aizsteidzās man pa priekšu ar nokārtotajiem eksāmeniem. Ap 2000. gadu es atsāku trenēties Tukuma klubā Samurajs pie Vladimira Lavrinoviča. Tad arī sāka veidoties Latvijas Kjokušinkai karatē do federācijas sākums. 2000. gada septembī es atvēru Engurē grupu, kura bija federācijas sastāvā. 

Šobrīd, pateicoties Mareka Lavrinoviča darbam, federācija strauji attīstās, klubu skaits pieaug. Sportistu līmenis strauji aug. Pateicoties federācijai, viņiem ir daudz dažādu iespēju – semināri, vieslekcijas, plašs sacensību kalendārs, tostarp augsta līmeņa starptautiskās sacensības. Arī treneri aktīvi piedalās nometnēs, semināros. Organizējam vairākas savas sacensības, un EKO ir uzticējis 2026. gadā rīkot Latvijā Eiropas čempionātu.  Viss attīstās un aug! Tas ir pavisam cits līmenis pretstatā tam, ko es pieredzēju deviņdesmitajos gados. Daudzas lietas ir sakārtotas, ir skaidrība par sportistu perspektīvām un iespējām. 

#8 Ko varat ieteikt federācijas jaunajiem treneriem?

Treneriem varu novēlēt izturību, vairāk iesaistīties federācijas attīstībā un darīt, trenēt!

#9 Ko varētu ieteikt jauniešiem un bērnu vecākiem, kuri tikai vēlas vai tikko uzsākuši treniņus?

Karatē nav tikai cīņas māksla. Tā ir audzināšnas metode, kurā ir disciplīna, komunikācija, cieņa. Palielinās paziņu loks, jaunietis paliek pārliecinošāks. Un trenēties var visa ģimene. Man ir tādi labi piemēri, kad vecāki nāk trenēties kopā ar bērniem. Tas satuvina vecākus ar bērniem. Viņi kopā brauc uz treniņierm un sacensībām. Vairāk pavada laiku kopā. Rodas kopīgas intereses. Vecākiem ieteikums patrenēties karatē, lai saprastu, kas tas ir un kā tas ir. Tad būs lielāka izpratne, cik tas grūti vai viegli tas ir. Ari veselība uzlabosies.

#10 Kā redzat savu lomu federācijas dzīvē nākotnē? Kā redzat savu pienesumu?

Mans trenera darbs jau ir mans pienesums federācijai, mani sportisti, kas gūst godalgotas vietas sacensībās. Strādāšu kā līdz šim, priekšā jauni izaicinājumi, kā piemēram, 4 . dan eksāmens Japānā. Rudenī plānoju atvērt papildus kluba filiāli. Tālāk – kā Dievs dos!!! OSS!