Anko Itosu ir pazīstams ne tikai ar savu menedžmenta ieguldījumu Karatē attīstībā un ievērojamiem skolniekiem, bet arī kā lielisks teorētiķis un filozofs. Tas kārtējo reizi apliecina, ka tā laika Karatē pārstāvji bija ar labu izglītību un plašu redzesloku. Anko Itosu ir atstājis mantojumā manuskriptu, kas datēts ar 1908. gada oktobri un satur 10 principus, jeb baušļus teorētiskai izpratnei par Karatē. Un šie Anko Itosu 10 baušļi skan sekojoši:

1. Tang-te netiek praktizēts tikai paša labā. To var izmantot, lai aizsargātu savu ģimeni vai saimnieku. Tas nav paredzēts lietošanai pret vienu uzbrucēju, bet gan kā veids, kā izvairīties no cīņas, ja stājas pretī ļaundarim vai bandītam.
2. Tang-te mērķis ir padarīt muskuļus un kaulus cietus kā klints un izmantot rokas un kājas kā šķēpus. Ja bērni sāktu mācīties Tang-te  jau pamatskolā, tad viņi būtu labi piemēroti militārajam dienestam. Atcerieties vārdus, kas piedēvēti Velingtonas hercogam pēc tam, kad viņš sakāva Napoleonu : “Vaterlo kauja tika uzvarēta Ītonas spēļu laukumos.”
3. Tang-te nevar ātri apgūt. Tāpat kā lēni kustīgs bullis, tas galu galu galā nostaigā tūkstoš jūdžu. Ja katru dienu uzcītīgi trenējas, tad trīs vai četru gadu laikā sapratīsiet Tang-te. Tie, kas trenējas šādā veidā, atklās Tang-te.
4. Tang-te svarīgs ir roku un kāju treniņš, tāpēc darbs ar makivaru ir rūpīgi jāapmāca.  Lai to izdarītu, nolaidiet plecus, atveriet plaušas, satveriet spēku, ar kājām satveriet grīdu un novadiet enerģiju vēdera lejasdaļā. Katru dienu praktizējiet katras rokas izmantošanu no simt līdz divsimt reizēm.
5. Praktizējot Tang-te stājas, noteikti turiet muguru taisni, nolaidiet plecus, pielietojiet spēku kājās, stāviet stingri un virziet enerģiju vēdera lejasdaļā.
6. Atkārtoti praktizējiet katru no Tang-te tehnikām, kuru lietošana tiek nodota no mutes mutē. Labi apgūstiet skaidrojumus un izlemiet, kad un kā tos pielietot, kad tas nepieciešams. Tang-te ir tehnikas pretinieka sišanai, kā arī pretinieka uzbrukuma uztveršanai un atvairīšanai. Turklāt pastāv slepena tehnika, ko sauc par Toritē (Okinavas dialektā Tuitī), kas ir mutiski nodots noteikums.
7. Jums pašiem ir jāizlemj, vai Tang-te ir paredzēts paša veselībai vai pienākuma pildīšanai.
8. Trenējoties, dariet to tā, it kā atrastos kaujas laukā. Jūsu acīm jābūt vērīgām, pleciem jānolaižas un ķermenim jāsacietē. Jums vienmēr jātrenējas ar intensitāti un garu, un tādā veidā jūs dabiski būsiet gatavs.
9. Nedrīkst pārtrenēties, tas novedīs pie enerģijas zuduma vēdera lejasdaļā un kaitēs ķermenim. Seja un acis kļūs sarkanas. Trenējieties gudri.
10. Agrāk Tang-te meistari ir baudījuši ilgu mūžu. Karatē palīdz attīstīt kaulus un muskuļus. Tas palīdz gremošanai, kā arī asinsritei. Ja karatē tiktu ieviests jau pamatskolās, tad mēs sagatavotu daudz vīru, katrs no kuriem spētu uzvarēt desmit uzbrucējus. Es arī uzskatu, ka to var panākt, ja visi Okinavas Skolotāju koledžas studenti praktizē Tang-te. Tādā veidā pēc absolvēšanas viņi var mācīt pamatskolās, kurās viņi ir mācījušies. Es uzskatu, ka tas būs liels ieguvums mūsu tautai un mūsu armijai. Es ceru, ka jūs nopietni apsvērsiet manu ieteikumu.

Naha bija nozīmīgs tirdzniecības centrs, īpaši ar Ķīnu, kas ļāva attīstīties cīņas mākslām ar spēcīgu ķīniešu Šaoļin un taoisma ietekmi. Stils bija koncentrēts uz elpošanu, stāju, iekšējo spēku un īsu distanci. Par tā pamatliceju uzskata no tirgotāju ģimenes nākušo Kanrjo Higaonnu (1853–1915).  1867. gadā Higaonna sāka mācīties mūku dūru boksu (Luohan Quan) pie Aragaki Tsudži Pečin Seišo, kurš brīvi pārvaldīja ķīniešu valodu un bija tulks Rjūkjūanas galmā. Ap 19. gs. 80. gadiem Higaonna ceļoja kā tulks uz Ķīnu un apguva ķīniešu Kung-Fu Fudzjaņā, bet pēc tam pielāgoja to Okinavas vajadzībām. Viņam bija pieci Okinavā atpazīstami skolnieki, bet pasaules līmenī redzamākie ir:

Līdz ar to tiešā veidā Naha-te realizējās vienā no pasaulē atpazīstamākajiem karatē stiliem – Godžu-rju, bet caur sintēzi Šito-rju. Savukārt, raugoties uz to, ka Naha-te ir veidojies galma paspārnē, mēs atkal varam droši apgalvot, ka tas ir radies pretēji tautoloģiskiem pieņēmumiem un nav saistīts ar zemnieku aizsardzības spēju stiprināšanu.

Tomari bija neliela ostas pilsēta, kas atradās starp Šuri un Naha. Tā karatē forma bija mazāk dokumentēta, bet uzskatāma par abu pārējo virzienu kombināciju ar pašaizsardzības uzsvaru. Par šī stila pamatlicēju uzskata Kosaku Matsumoru (1829–1898). Viņš bija savā laikā pazīstams meistars no Tomari, kurš ietekmēja daudzu tā laika skolotāju darbu. Tomēr, neskatoties uz to, tiešu Tomari-te skolas pārmantotāju nepalika. Piemēram, ir zināms, ka pie viņa skolojās Čoki Motobu (Motobu Rju pamatlicējs), bet šī mācība parādās jau sintēzē, bet pārējie Matsumuras skolnieki nav veidojuši savas skolas. Tiek tikai pieņemts, ka Tomari-te ir atstājis ietekmi uz tādām skolām kā Isšin-rju, Matsubajaši-rju un pat Šotokan

Tādējādi mēs varam apkopojot šo Karatē vēsturisko posmu, kas saistās ar Okinavas cīņas mākslu, kuru ietekmēja Sakona Matsumuras Šuri-te skola tiešā veidā Gičina Funakoši Šotokan un Čošin Čibana Šorin-rju. Savukārt, sintēzē ar Kosaku Matsumuras Tomari-te atrada izpausmi Motobu-rju, bet jau sintēzē ar Naha-te Šito-rju, ko paveica Kenva Mabuni. Tīrā veidā Naha-te atrada izpausmi Čodžuna Mijagi izveidotajā Godžu-rju stilā.

Pirmie soļi no Okinavas uz Japānu tika sperti 20. gadsimta sākumā, kad Okinava tika pilnībā iekļauta Japānas impērijā. Lielākais pavērsiens notika 1922. gadā, kad pēc Japānas izglītības ministra uzaicinājuma Gičins Funakoši (1868–1957) kā Šuri-te un iespējams Tomari-te tradīciju pārstāvis, ieradās Tokijā, lai demonstrētu karatē. Viņš palika Tokijā un pielāgoja karatē japāņu kultūras un budo tradīcijām, veidojot strukturētu sistēmu ar katām, stingrākiem treniņu paņēmieniem un disciplinētu ētiku. Ir vērts atzīmēt, ka tolaik Karatē nepazina Kumitē un visa apmācība balstījās uz Kihonu un Katām. No viņa darbiem un apmācības izauga Šotokan stils. Šis nosaukums cēlies no Funakoši pseidonīma “Šoto” un viņa dodžo “kan” (zāle).

Funakoši piemēram sekoja arī citi meistari vai viņu skolnieki pārceļoties uz Japānas kontinentālo daļu. Kenva Mabuni 1929. gadā pārcēlās uz Osaku, kur veicināja karatē izplatību rietumjapānā. Motobu Čoki (1870–1944), kas bija slavens ar praktisku, reālām cīņām pielāgotu karatē, kādu laiku dzīvoja Tokijā un ietekmēja cīņas mākslu uztveri kā reālu cīņas līdzekli, ne tikai formālu treniņu veidā – pretēji Gičina Funakoši uzskatiem. Godžu-rju pamatlicējs Čodžuns Mijagi (1888–1953) palika Okinavā, bet viņa skolnieki vēlāk pārnesa šo stilu uz Japānu un tālāk uz ārzemēm.
1922. gadā par Gičina Funakoši skolnieku Tokijā kļuva Hironori Ōtsuka (1892–1982), Līdz tam viņš no 5 gadu vecuma trenējās Džiu-Džitsu un bija labi pazīstams ar japāņu tradiconālajām cīņas mākslām. Tomēr drīz vien starp Otsuku un Funakoši izveidojās nesaskaņas — Otsuka vēlējās cīņas mākslu padarīt plūstošāku un praktiskāku, integrējot Džiu-Džiutsu kustības un izvairīšanās principus, kamēr Funakoši pieturējās pie stingrās, formālās tradīcijas. Meklējot dziļāku izpratni, Otsuka apguva zināšanas arī no tādiem meistariem kā Motobu Čoki un Kenva Mabuni. Otsuka atzina par vērā ņemamu Motobu uzskatu, ka Karatē apguvē ir svarīga tehnikas brīva pielietošanas prakse – sparings. Tā 1934. gadā radās vēl viens no pasaulē atpazīstamajiem karatē stiliem Vado-rju (“harmonijas ceļš”), kurā uzbrukuma enerģija tiek novirzīta un apieta, un pēc tam vai vienlaicīgi pret to tiek pielietots tvēriens, metiens vai sitienu tehnika – šī stila pamatlicejs ir Hironori Otsuka.

Līdz ar militārisma pieaugumu Japānā daži karate meistari pakāpeniski sāka uzskatīt nosaukumu Tang-te (唐手, burtiski “ķīniešu roka”) par nevēlamu. Nosaukumu Karatē (空手, “tukša roka”’) jau 1905. gadā Okinavā bija lietojis Čomo Hanaširo. 1936. gada 25. oktobrī Nahā, Okinavas prefektūrā, notika karatē meistaru apaļā galda sanāksme. Tajā piedalījās Čomo Hanaširo (Macumuras Sokona skolnieks un vēlāk Šorin-rju meistars), Čoki Motobu (Anko Itosu skolnieks un Motobu-rju pamatlicējs), Čotoku Kjans (Okinavas karatē meistars), Džūhatsu Kjoda (Kanrju Higaonas skolnieks un Toon-rju dibinātājs), Čodžuns Mijagi (Kanrju Higaonas un Rjuku Aragaki skolnieks, Godžu-rju pamatlicējs), Šinpans Gusukuma (Okinavas meistars un Kenva Mabuni līdzgaitnieks dibinot Šito-rju) un Čošins Čibana (Anko Itosa skolnieks un Šorin-rju dibinatājs).  Tā nebija pirmā apaļā galda sanākšanas reize. Ir zināmas arī citas, kas notika citādākā sastāvā. Tieši šī – 1936. gada 25. oktobra sanākšana ir zīmīga ar to, ka tajā tika oficiāli nolemts mainīt Karatē nosaukumu no Tang Tē (唐手 – ķīniešu roka) uz Karatē (空手 – tukša roka). 

Turklāt nosaukumu Karate-do (唐手道, burtiski “ķīniešu rokas ceļš”), ko jau 1929. gadā lietoja Tokijas Imperiālās universitātes (tagad Tokijas Universitāte) Karatē klubs, pievienojot Karate piedēkli do (道, ceļš), lietoja arī Funakoši, kurš nolēma tādā pašā veidā lietot nosaukumu Karate-Do (空手道, burtiski “tukšas rokas ceļš”). Tā bija vēl viena nominālā attīstība vārda Karatē beigās pievienots Do (道; どう). Do ir sufikss ar daudzām nozīmēm, tostarp ceļš, taka, maršruts un veids. To izmanto daudzās cīņas mākslās, kas pārdzīvoja Japānas pāreju no feodālās kultūras uz mūsdienām. Tas nozīmē, ka šīs mākslas nav tikai cīņas sistēmas, bet gan satur garīgus elementus, ja tās tiek reklamētas kā disciplīnas. Šajā kontekstā Do parasti tiek tulkots kā “ceļš uz…”. Piemēram,  Aikido, Džudo, Kjūdo un Kendo. Tādējādi Karate-Do ir vairāk nekā tikai tukšas rokas tehnika. Tas ir “tukšas rokas ceļš”, kurā sāka strauji mainīt daudzus ķīniešu nosaukumus, tostarp arī Katu nosaukumus, uz japāņiem saprotamākiem.

Ap šo pašu laiku Japānā sāk veidoties dažādi karatē stili, kas nebija raksturīgs Okinavas Tang-te. Laika gaitā šos stilus akceptēja arī Dai Nippon Butotuku Kai, bieži vien piešķirot to pamatlicējiem Renši vai Kjoši šogu pakāpes. Tikai retos gadījumos stilu pamatlicējiem ir ticis piešķirs arī 4. vai 5. dans no Dai Nippon Butotuku Kai puses. Savukārt, 10. danu piešķiršana stilu pamatlicējiem ir notikusi tikai un vienīgi pašu stilu kopienu iekšienē izņemot Ostuku, kuram to piešķīra Japānas Karatē Federācija.

Karatē modernizācija un sistematizācija Japānā ietvēra arī baltu formas tērpu ieviešanu, kas tika nosaukts par Dogi jeb Keikogi (galvenokārt saukta vienkārši par Karate-Gi) un krāsainām jostu pakāpēm. Okinavā un agrīnajos gados Japānā treniņi notika ikdienas apģērbā vai pat apakšveļā. DoGi Karatē ieviesa Funakoši pēc konsultācijām ar Džudo pamatliceju Džigoro Kano (1860 – 1938), kurš to bija izdarījis jau iepriekš. Arī pakāpju krāsainās jostas ir aizgūtas tieši no Džudo.

1946. gadā Masutatsu Ojama (1923–1994), dzimis Korejā kā Čoi Jondži, iestājās Vasedas Universitātē, lai studētu sporta zinātni. Vēlēdamies iegūt vislabāko apmācību, viņš iestājās  Šotokan dodžo, ko vadīja Džigo Funakoši (Gičina Funakoši trešais dēls). Tā sākās Ojamas ceļš Karatē. Vēlāk Ojama mācījās Takušiko universitātē Tokijā un tika uzņemts par studentu Gičina Funakoši dodžo, kur viņš trenējās divus gadus. Pēc tam Ojama vairākus gadus studēja Godžu-rju karatē pie Neiču So (1908–1996), kurš bija korejiešu tautietis no Ojamas dzimtās provinces un Čodžuna Mijagi skolnieks. Šajā laikā Mass Ojama trenējās Kanbukanā, kas tulkojas kā ”Korejas cīņas mākslas”. To dibināja daži Kanken Tojama skolnieki. Kanbukans pastāvēja vien piecus gadus un tajā bija eksperementāla pieeja cīņas mākslām. Tur Karatē tika praktizēts ar Bogu – aizsargtērpu (Bogutsuki Karatē), kas ļāva izdarīt sitienus ar pilnu spēku un, pastāv ļoti liela varbūtība, ka ietekmēja Ojamas priekšstatu par pilna kontakta cīņas norisi. Neiču So arī bija aktīvs Kanbukana praktiķis un, visticamāk, tur arī mācīja Ojamam Godžu-rju. Ap šo pašu laiku Ojama iepazinās arī ar Gogenu Jamaguči (1909–1989), vienu no Godžu-rju vadošajiem instruktoriem Japānā, bet šī saikne bija īsa. Pie viņa Ojama mācījās elpošanas un iekšējā spēka tehnikas. 1953. gadā Tokijā Ojama atvēra savu dodžo, kur trenēja savā izpratnē Godžu-rju karatē. Tobrīd viņam bija Džudo 4. dans, Šotokan 4. dans un Godžu-rju 4. dans. 1957. gadā  svinīgajā ceremonijā Masutatsu Ojamas stils tika nosaukts par Kjokušinkai, jeb “absolūtās patiesības sabiedrību”, kas ietvēra sevī caur Kanbukana prizmu modificētas Šuri-tē un Naha-tē tradīcijas, bet vēlāk papildinātas ar pieredzi tiekoties reālās cīņās ar taizemiešu cīnītājiem. Tieši šīs sarežģītās transformācijas dēļ Kjokušinkai karatē ir tik atšķirīgs no pārējo karatē stilu saimes.

Veicot šo vēsturisko diskursu mēs nepārprotami redzam, ka ļoti iespējams, ka līdz 19.gs. otrai pusei ir pastāvējušas kādas cīņu tradīcijas Okinavā, bet kas bija tās personības un kāds bija cīņas veids tieši nav zināms. Savukārt, redzamākie 19.gs. meistari, bija augstākās kastas pārstāvji. Piemēram, Matsumura bija muižnieku kārtas un galma miesassargs. Higaona nāca no tirgotāju ģimenes.  Nav zināms kādai kārtai bija piederīgs Matsumora no Tomari, bet arī viņš noteikti nebija zemnieks, jo tā laika zemnieka dzīves ritms neļāva izbrīvēt pietiekami daudz laiku lai intensīvi nodarbotos ar cīņas mākslām. 

Pamatā Okinavas stili savu attīstības kulmināciju sasniedza 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Tālāk tā notika Japānas salās, kur jau sintēzē ar japāņu tradīcijām okinaviešu skolu pieredze ieguva jaunus stilus un pats svarīgākais – būtisku sistematizāciju un atpazīstamu tēlu. 20. gs. otrajā pusē Karatē kļuva tas, ko pazīst visā pasaulē un bija izkristalizējušies galvenie seši karatē stili, kuri noteica tālāko Karatē attīstību pasaulē. Protams, ir saglabājušies arī lokālie Okinavas stili un mazākpazīstami stili pašā Japānā, bet to ietekme nav globāla.

Par galvenajiem stiliem Karatē būtu uzskatāmi:

• Šotokan (Funakoši – Šuri-te + Tomari-te)
• Šorin-rju (Čibana – Šuri-te)
• Godžu-rju (Mijagi – Naha-te)
• Šito-rju (Mabuni – Šuri-te + Naha-te)
• Vado-rju (Otsuka – apvienojot vairākus stilus un integrācijā ar Džiu-Džitsu)
• Kjokušinkai (Ojama – pilna kontakta pieeja, ietekmējoties no vairākām skolām un Muai-Tai)

To visu apkopojot var sacīt, ka Šorin-rju palika uzticīgs Okinavai. Šotokan, Godžo-rju, Šito-rju un Vado-rju ir apvienojušies gan kā JKF, gan kā WKF, kuros jūtama būtiska Funakoši izpratnes ietekme par karatē. Savukārt, Kjokušinkai karatē ir gājis pilnkontakta karatē ceļu ar attīstību visā pasaulē. Mēs varam arī teikt, ka Šorin-rju, Godžo-rju, Šito-rju un Šotokans ir ar Okinavas izcelsmi, bet Vado-rju un Kjokušinkai ir cēlušies no Japānas un ar būtisku japāņu kultūras ietekmi.

Līdz ar to, ja karatē stils ar kuru nodarbojaties ir viens no minētajiem mūsu sarakstā vai ciešā saistībā ar tiem, tad pastāv liela varbūtība, ka saņemat kvalitatīvu Karatē mācību. Savukārt, ja stils nav saistīts ne ar vienu no šiem stiliem vai šī saistība ir attāla, tad pastāv pamats bažām, ka sistēma, kurā atrodaties, nav balstīta patiesās Karatē tradīcijās, neattīstās, nav progresīvs un ir bez izaugsmes perspektīves.