Ir pienācis laiks mūsu kārtējai intervijai ar federācijas personību. Ceram, ka šīs rubrikas rakstus esat pamanījuši un tie kļūst gaidīti. Varam atklāt noslēpumu, kopš esam sākuši publicēt mājaslapā intervijas ar federācijas personībām, tās ir kļuvušas par lasītāko saturu tajā. Lai būtu interesantāk, aicinām ikvienu lasītāju komentāros vai rakstot e-pastu rosināt nākamās personības, sarunas ar kurām vēlaties lasīt. Tas nenozīmē, ka nezinām, ko intervēt! Mums ir zināms, plāns pie kura pieturamies, bet esam gatavi to mainīt, ja redzēsim interesi par kādu citu personību, vai arī publicēsim to ātrāk par plānoto laiku.

Iespējams, kāds no mūsu lasītājiem ir uzdevis sev jautājumu, kādēļ mēs neintervējam tieši šo – federācijā visiem labi zināmo cilvēku. Tas tika darīts ar nolūku, jo sarunu ar šo federācijas personību esam pietaupījuši īpašam gadījumam. Tad nu ir pienākusi tā reize, kad varam uzdot jautājumus tieši šim cilvēkam. Un tā, mūsu intervējamais ir neviens cits kā Tukuma kluba Bušido un Latvijas Kjokušinkai karatē do federācijas valdes loceklis Mareks Lavrinovičs. Šos jautājumus steidzām viņam uzdot vien dažas stundas pēc eksāmena un kļūšanas par Šihanu, tādēļ tās būs svaigākās un spilgtākās sajūtas, kas būs viņu pārņēmušas tajā brīdī. 

Parasti mēs interviju uzsākām ar jautājumu par to, kā aizsākās intervējamā nodarbības Kjokušinkai karatē. Jūsu gadījumā ir daudz runāts, pieminot tieši un netieši, saistībā ar Kjokušinkai karatē vēsturi Latvijā un Federācijas vēsturi, bet tomēr – ko varat pastāstīt par to, kā uzsākāt nodarbības, kādi bija sākotnējie iespaidi, motīvi un pieredze?

Kā jau daudziem zināms,  kopā ar tēvu pirmais ģimenē uzsāka treniņus vecākais brālis. Pēc kāda laika sāka trenēties arī mans vidējais brāls. Es biju vēl maziņš, tolaik man bija 5 – 6 gadi, tāpēc es trenējos mājās. Brāļi gāja skolā, bet man bija daudz brīvā laika, jo negāju bērnudārzā. Vecākais brālis man atstāja vingrinājumu zīmējumus, un es tos pildīju. Vēlāk mani sāka ņemt līdzi uz treniņu, bet neļāva grupā trenēties. Es varēju sēdēt malā un vērot treniņu nodarbības. Es atceros, ka, sēžot malā, kopā ar visiem “pumpējos” un taisiju “presīti”. Mēģināju arī atkārtot citus vingrinājumus. 

Tā ir man pirmā pieredze, jo es sāku mājās. Nebija tā, ka mani mamma atveda uz treniņiem, un es pirmo reizi ar to saskāros.  Es jau dzīvoju ar domu un vēlmi trenēties un gatavojos pirmajam treniņam. Līdz ar to es nepiedzīvoju tādu – “Vau!”. Tikai tas, ka bija iespēja sākt trenēties. Pirmie iespaidi bija bailes un liels respekts pret Antonu Bogačevu, kurš tolaik brauca uz Tukumu vadīt treniņus. Pirmos trīs gadus nekārtoju nevienu eksāmenu. Pirmais eksāmens man bija uz desmito kju Raiņa skolā pie Antona Bogačeva. 

Varbūt varat pastāstīt par kādu spilgtu atgadījumu tajā laikā, kas Jums palicis atmiņā?

Atceros, ka Bogačovs bieži bija pie mums mājās padzert tēju pēc nodarbībām. Tēvs man ar vidējo brāli lika viņu abu priekšā, sparingot. Mēs tad kāvāmies, bet viņi abi divi tur sēdēja un vēroja, kā mēs ar brāli cīnāmies. Mums tolaik ar brāli tas likās “baigi kruti”, ka mēs varam trenera priekšā spārdīties, un viņš mūs vēro.

Vēl, kas iespiedās atmiņā, ir tas, ka bija ļoti, ļoti daudz cilvēku. Raiņa skolas sporta zāle bija pilna ar audzēkņiem. 

Pēc tam sākām ar tēvu divreiz nedēļā braukāt uz Rīgu pie Džima Leslija. Man kā bērnam tas bija nogurdinošs periods. Atceros, braucām mājās pusdeviņos, deviņos, tad jau miegs nāca, un citreiz jau braucot iemigu un pamodos – jāiet mājās. Nu, teikšu godīgi, tas bija tāds grūts laiks. Bet treniņi patika ļoti. Nebija tā, ka braucu ar sakostiem zobiem. 

Jums ir daudz dažādu panākumu cīņu sportā. Esat gan 10 kārtējs Latvijas čempions Kjokušinkai karatē, Baltijas čempions Muai-Tay, daudzkārt cīnījies profesionālās kikboksa cīņās un viena no spilgtākajām cīņām tā, kurā ar precīzu Kaiten-Geri ātri izbeidzāt dueli. Varbūt īsumā varat pastāsīt lasītājiem par šo pieredzi?

Tas bija pie Džima Leslija 90. gadu otrajā pusē. Katru mēnesi bija tādas kā cīņas, ka sacensības. Tagad gan pat smiekli nāk, to atceroties. Tajās sacensībās bija tā – tu aizbrauc uz turieni, un nav ne iedalījumu pēc svara, ne pēc gadiem, absolūti nekas. Ieej zālē, saģērbies. Visus pieaugušos ieliek vienā malā, tad Leslijs bērnus saliek divās līnijās. Pirmie divi – pirmais pāris, otrie divi – otrais pāris un tā tālāk. Tā tiesāšana bija tik interesanta, ka tagad, ja mēs organizētu tādas sacensības, tad cilvēki mūs izsmietu. 

Runājot par cīņu, kur kāvos ar Rodrigezu Nzojibuku, bija interesanta priekšvēsture. Bija manas meitas dzimšanas diena. Amandai palika viens gadiņš, mēs mājās griezām rosolu un gatavojāmies svinēšanai. Pamazām pie mums nāca ciemiņi. Vēlāk, ap pulkstens 12 naktī, man piezvanīja cīņu organizators Jānis Eisaks un teica, ka atbraucis čalis no Norvēģijas, kurš dzīvo Kongo un trenējās Norvēģijā. Ir atildojis, bet viņa pretinieks – vai saslimis vai kāda cita iemesla dēļ nav gatavs cīnīties. Eisaks zvana un piedāvā man, bet tas čalis bija 11-14 kg smagāks, neatcaros precīzi. Bet galvenais, ka iepriekšējā naktī sapnī redzēju, ka es kaujos un ar Kaiten-Geri izslēdzu pretinieku. Saku Eisakam, ka tēvs drīz būs ciemos un parunāšu ar viņu. Kad atnāca tēvs, es viņam teicu, ka sapnī redzēju uzvaru. Tēvs teica: “Ej un izkaujies!”  Piezvanīju Jankam un teicu: “Jāni, es ar mieru, tikai neliec man cīņu beigās, lai man nav “mandrāžu jāķer”, jo neesmu gatavojies.” Cīņu vakarā nepaspēju ne “mandrāžu noķert”, ne satraukties. Nesapratu vēl īsti, kas notiek, aizgāju un tā arī sanāca, ka trāpīju ar Kaiten-Geri. 

Vai tas Jums palīdz trenera darbā?

Noteikti!  Jo es labi zinu, kādas ir sajūtas pirms sacensībām. Kādas ir sajūtas sacensību laikā uz tatami un kā ir pēc tam, kad sevi grauž, ja kaut kas nesanāca, kad “tārpiņi galvā”, un ir pašam jāiet cauri. Manuprāt, tas ir svarīgi, lai varētu bērniem kaut ko mācīt. Ir redzēti visādi treneri – arī tādi, kuri, malā stāvot, bļauj: “Nelaid klāt viņu!”, “Sit šitā!” vai “Sit tā!”, un pēc tam spārda bērnus, sakot: “Tu nekam nederi!” Tas man nav pieņemami. Tāpēc, es domāju, ka tas ir ļoti pozitīvi, ka esmu pats gājis cauri un izjutis cīņu spriedzi un satraukumu uz savas ādas. Tas ļauj man būt tur iekšā, nevis tikai redzēt,no malas. Citam liekas, ko viņš tur tik ātri nogura vai ka nav fiziskās sagatavotības, kāpēc viņš nevar kaut ko izdarīt. Bet, īstenībā, ir ļoti daudz faktoru, kas to visu var ietekmēt. Trenerim tas viss ir jāzin, jāsaprot un ar katru sportistu jāstrādā individuāli, jo katrs mēs esam atšķirīgs, katrs ar saviem “tārpiņiem” galvā, ar savām ambīcijām, ar savu raksturu. 

Jūs agri uzsākāt trenera darbu, vai varat kaut ko pastāstīt vai ieteikt jauniešiem, kas šobrīd ir tajā pašā vecumā, lai iedrošinātu viņus spert soli trenera darba virzienā?

Trenera darbu uzsāku ap 16 gadu vecumu. Tēvs man piedāvāja vadīt mazo grupu (5-7 gadi). Pirms tam viņš trenēja arī pašus mazākos. Un tad viņš teica : “Varbūt tu gribi pārņemt?” Tobrīd likās, ko es tur trenēšu. Tad lēnā garā ar laiku sāku saprast visas lietas. Beigās nonācu pie atziņas, ka trenera darbs ir interesants. Treneris ir kā laborants laboratorijā, kurš eksperimentē, kurš domā, jo pie katra bērna jāpiestrādā atšķirīgi. Katram bērnam ir mazliet citādākas vājās un stiprās puses. Viens ļoti labi sper ar kājām, cits labāk strādā ar rokām. Trenerim ir jātrenē viņa stipro pusi un jāstiprina vājā puse. Jādomā, kā to katram panākt.

Protams, kad trenējas grupā, tas ir izdarāms grūtāk. Nākas uzdot vingrinājumus, kas ir piemēroti vairākumam. Tas viss notiek mazliet lēnāk. Tāpēc man ļoti patīk, ka ir tādi, kas nāk trenēties individuāli. Es zinu viņu vājās īpašības un stiprās, un tad mēs ar to visu strādājam. 

Tāpēc es teiktu, ka treneru darbs ir interesants un vajag tikai gribēt. Trenerim ir jāgrib darīt to, kas viņam jādara. Bet treneru darbs nav viegls, to nevar darīt kurš katrs, bet gan tas, kurš vēlas būt treneris, tas, kurš mīl sportu un savu nodarbošanos, tad tas arī varēs visu paveikt. Tas ir tāpat kā, piemēram, šuvējs. Ja mani pieliktu pie šūjmašīnas, es pēc pusminūtes aizmuktu no darba. Bet cilvēkam, kam patīk radīt un darīt, tā būs īstā profesija, un viņš varēs ilgi nosēdēt pie šujmašīnas. 

Tagad ir arī vieglāk no organizatoriskā viedokļa. Kad es sāku darboties, šajā jomā viss tikai aizsākās. Mēs lēnām visu iepazinām, “atverām visus celiņus”, lai tiktu uz sacensībām, un tas prasīja daudz spēka un laika. Tagad jaunajiem treneriem visi ceļi ir vaļā. Mēs, aizsācēji, esam visu izdarījuši. Viņiem ir tikai jāstrādā. Mēs varam tikt uz Japānu, mēs varam tikt uz jebkuru pasaules malu un strādāt ar Šinkjokušin organizāciju visā pasaulē. Un esam tur laipni gaidīti, un varam piedalīties jebkuros pasākumos un sacensībās. Ir tikai jādara, un kopā mēs varam gāzt kalnus!

Nupat bijāt Japānā un apmeklējāt vairākas ievērojamas vietas Tokijā, kas ir visu pasaules Kjokušin adeptu “svētceļojumu” galamērķis. Varbūt varat padalīties ar sajūtām un pārdomām par šo pieredzi?

Jā, šoreiz mēs ar senseju Vitāliju bijām pirmo reizi kapos, kur apglabāts Masutatsu Ojama. Esot tur, mums abiem zosādiņa pārskrēja. Tas ļoti iespaidoja – būt tur, kur apglabāts cilvēks, kurš ir reāli izmainījis mūsu likteņus. Grūti aprakstīt to sajūtu, kad šķiet, ka viņš ir turpat līdzās, un ka mēs esam šeit un mēs darām savu lietu. Par to viņam liels paldies. 

Otra vieta, kur mēs bijām, ir Hombu dodžo. Mums bija iespēja tur pavadīt veselas 2 stundas un trenēties. Daudzi brīnījās un mums jautāja, kā mēs tur tikam iekšā, jo tur regulāri ir izīrēts dažādiem pasākumiem. Ukraiņi mums stāstīja, ka uz Japānu braucot regulāri 10 gadus un ne reizi neesot varējuši tikt “Hombu dojo”. Tas laikam bija likteņa pirksts, ka mums tas tā izdevās. Mēs aizgājām, gribējām ieiet iekšā. Mums teica, ka varētu pēc divām stundām dabūt zāli uz divām stundām, un mums nekas cits neatlika kā piekrist.  

Tas, kurš ir iekš Kjokušina, tas sapratīs. Citam tas varbūt liekas – ai, kas tad tur, tikai zāle! Bet, iedomājieties, es biju vēl maziņš, kad skatījāmies ar tēvu videokasetes, kur Šokejs Macui kārtoja  eksāmenu uz 5. danu ar  50 cīņām. Toreiz man tas likās kaut kas mistisks. Un es esmu tajā pašā vietā. Redzu, ka tur augšā ir tā pati glezna, tā pati svētnīca, tie paši zobeni tur stāv. Viss, viss ir tāpat kā tajā video. Tā, it kā laiks būtu apstājies. Tagad jau ir 2025. gads, un tas viss vēl tur ir. Tas bija ļoti īpašs mirklis, un tas iedeva pamatīgu iedvesmu pirms eksāmena, tādu kā grūdienu.

Esot Tokijā, bijāt klāt arī 1. Pasaules pilnkontakta karatē čempionātā. Kādus iespaidus atstāja šīs sacensības?

Ja godīgi, pirmajā dienā bija “bardaks” – 7 tatami, nekur nebija nekādas informācijas. Rādījās tikai cipariņi. Iespējams, ka dalībnieki paši zināja. Skatītājam nebija nekas saprotams. Otrā diena, kad viss notika uz viena tatami – pusfināla un fināla cīņas, tad gan bija interesanti. Protams, būšana pašā pasaules čempionātā un tā vērošana klātienē, kur cīnās TOP čaļi, tas viss bija iespaidīgi. Arī bija interesantas cīņas, īpaši, kad vīrieši cīnījās.

Bet, kas bija interesanti un tas, par ko mēs runājām arī ar senseju Vitāliju, ir “Senioru čempionāts”. Tā ir interesnata kategorija, kurā piedalījās arī Šihans Silvaško no Lietuvas. Tas lika cerības, ka mēs vēl varam kaut kur piedalīties un izjust tās pašas sajūtas, ko kādreiz, jo līdz ar trenera darbu ir ļoti grūti ielēkt sacensību ritmā un cīnīties ar jaunajiem pieaugušo kategorijā. Bet, ja tas būtu ar senioriem, kāpēc nē? Ja kategorijā ir visi tādi, tas varētu interesanti.

Jūs esat LKKF valdes loceklis, tādēļ nevaram neuzdot jautājumu par federāciju. Jautājums varētu sastāvēt no trim daļām: kāda tā bija? Kāda tā ir? Un kādu to vēlaties redzēt?

Es jau ieminējos, ka tad, kad es sāku trenēt, tad federācija tikko paradījās, un visi ceļi lēnām vērās vaļā. Viss likās grūti sasniedzams. Sākumā, kad braucām uz Eiropas čempionātu, mums nebija tik daudz iespēju. Atceros, braucām uz Bulgāriju un pa ceļam gulējām busiņā. Uz vietas jau komfortablāk, bet pēc tāda ceļa vēl nācās cīnīties.

Tagad mums visi ceļi vaļā uz Japānu, uz visām Eiropas valstīm, uz jebkuru pasaules malu. Tas, kas mums pietrūkst, tas ir finansējums. Es tam redzu atrisinājumu tādu, ka federācijai jākļūst par atzītu federāciju Latvijas Sporta Federāciju Padomē. Tad mums pašiem būtu vairāk atbalstītāju, arī būtu iespējams atbalsts no valsts. Tad sportistiem būtu vieglāk tikt uz dažnedažādām vietām, pasākumiem un piedalīties dažādos turnīros. Viss, kas mums trūkst, tas ir finansējums, jo iespējas mums ir, materiāls, ar ko strādāt, mums ir. Vajadzīga tikai nauda, lai varam plānot gada budžetu un nevis izņēmuma kārtā noorganizēt Eiropas čempionātu, bet darīt to regulāri ik pa laikam.

Kā Jūs domājat, vai federācijai bija iespējami citi attīstības scenāriji, izņemot to, kurš ir piepildījies?

Ja mēs nebūtu iestājušies Eiropas karatē organizācijā un Pasaules karatē organizācijā, iespējams, mēs būtu kāds neatkarīgs “kaktu kantoris”, kas pats izdomā savus noteikumus un dalītu savas jostas. Es uzskatu, ka karatē nāk no Japānas, un sportistam ir jābūt piesaistītam Japānai, jostai jāatnāk no Japānas un tiek valkāta japāņu iedota josta, nevis kādas Krievijas organizācijas vai Polijas organizācijas iedota josta, kas ir ļoti tālu no karatē pirmsākumiem. Tas, kas ir noticis, ir noteikti labākā loze, ko esam izvilkuši. Līdz ar to, ka esam EKO un WKO, esam iekļāvušies spēcīgākajās organizācijās. Man ļoti patīk tas, kā tiek organizētas sacensības, ka piedalās tikai biedri, ka katrā valstī tiek veidota izlase, kas tiek veidota no valsts labākajiem sportistiem. Līdz ar to cīnoties, ir apziņa, ka ikviens no sportistiem ir labākais savā valstī, nevis kā daudzās citās organizacijās – pieteikties var ikviens, neatkarīgi no spējām un pieredzes. Tas, ka pie mums tā nenotiek, noteikti ir labākais, kas ir noticis. Tieši tāpat mēs attīstīsim arī pilnkontakta kustību, ja vien būs cilvēki, kuri gribēs ar mums kopā to veidot spēcīgu. Diemžēl mums ir daudz tādu, kuri negrib būt ne zem vienas organizācijas un grib būt savas organizācijas Kančo.

Kā Jūs redzat pilnkontakta karatē attīstību Latvijā? Vai tas attīstās veiksmīgi vai tomēr kaut kā pietrūkst?

Viennozīmīgi pietrūkst! Pietrūkst spēja apvienoties un iet uz kopīgu mērķi. Esam maza valsts ar maziem cilvēkresursiem, bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri sevi uzskata par izredzētiem. Neprot sadarboties. Neprot pieņemt noteiktus tiesāšanas noteikumus, kurus diktē lielākas organizācijas. Cits negrib izmantot nepieciešamo ekipējumu. Droši vien jāpaiet laikam, lai viss sakārtojas, un dzīve pati visu saliks pa vietām.

Šobrīd Latvijā valda anarhija un visatļautība. Arī institūcijas, kurām būtu kaut kas jādara, negrib neko darīt. Var piesavināties jebkādu nosaukumu un trenēt zem tā. Piemēram, nodibina biedrību Latvia National Team un braukā ar tādu nosaukumu, neapzinoties, kā veidojas Latvijas izlase un ka izlasē var iekļūt tikai uz vienu gadu, bet, lai noturētos tajā, sevi regulāri jāpierāda visas valsts mērogā. Rezultātā sanāk tikai valsts apkaunojums.

Līdz ar to mēs vēl neesam veikuši sarunas, bet – būs piedāvājums un būs, kurš piekritīs un kurš nepiekritīs strādāt kopā visas nozares attīstībai. Bet tad tas arī būs pēdējais piedavājums no mūsu puses.

Un visbeidzot – laikam svarīgākais jautājums, kas saistās ar šī gada vienu no spilgtākajiem momentiem federācijas notikumu sarakstā. Nupat nokārtojāt eksāmenu uz 5. danu. Pastāstiet par šo pieredzi mūsu lasītājiem. Kāds bija šis eksāmens? Vai bijāt pārlieicināts par tā veiksmīgu iznākumu? 

Mes regulāri braucam uz dažādiem semināriem, kurus vada pasaules spēcīgākie karatēkas. Tie nav tikai Melno jostu semināri, bet arī kumitē un kata semināri gan tepat Klaipēdā, gan Polijā un citur. Tas tiek darīts, lai visu laiku būtu formā. Es arī apzinājos to, ka, lai kā tas arī neskanētu, šis bija mans pēdejais eksāmens Kjokušinkai karatē, jo nākamās pakāpes piešķir jau par nopelniem organizācijas un Kjokušinkai karatē labā. 

Man pašam sevi nepatīk tā lielīt, bet, ja uzdod tādu jautājumu, tad atbildēšu. Mēs ar senseju Vitāliju bijām ļoti nopietni gatavojušies. Arī nostrādājām uz visiem 100% un vēl mazlietiņ klāt. Rezultātā pēc eksāmena pie mums pienāca gan EKO prezidents šihans Karpinskis, Lietuvas federācijas prezidents Vitkauskas, arī šihans Soderkvists paslavēja. Kenzi Midori lika pasveicinat tēvu, šihanu Vladimiru Lavrinoviču. 

Es uz šādiem pasākumiem vienmēr dodos ar pārliecību, ka viss būs kārtībā. Ja moka “tārpiņi galvā” un nav pārliecības, tad, manuprāt, nav jēgas braukt un kautko kārtot. Neviens neko tāpat vien nedod. Viss Kjokušinā ir jānoplena ar darbu. 

Šoreiz eksamenā piedalījās 60 cilvēku. Pats eksāmens bija mazliet īsāks kā parasti, bet ļoti blīvs ar uzdevumiem. Tādēļ jau pēc neilga laika kopš tā sākuma likās, ka jau ir iztērēts daudz enerģijas. Bet tam visam bijām gatavojušies un nobrieduši. Eksāmenu kopumā nenokārtoja 15 cilvēku. 10 atkrita jau pēc Kihona. Pieciem iedeva “pelēko koridoru” un iespēju pierādīt savas cīņas. Kādam tas izdevās, kādam nē, bet pēc Kumite vēl 5 atkrita.

Protams, eksāmens pie mūsu prezidenta Kendži Midori, kurš sēž un tevi vēro, tas arī ir ļoti iespaidīgi. Pēc tam ir tāda apziņa, ka neesi kārtojis eksāmenu kaut kur sētā vai kāpņutelpā, bet pie Ojamas audzēkņa, kurš savulaik ir trenējies viņa vadībā uz tiem pašiem Honbu dodžo dēļiem. 

Starp citu, šodien pēc eksāmena viņš pateica, ka:

Kjokušins ir Kumitē, bet Kumitē ir Kihons. Tādēļ Kihons ir ļoti labi jāzina, lai varētu labi cīnīties Kumitē, jo Kumitē bez Kihona nav karatē.

Kādas tagad pārdomas pēc kļūšanas par šihanu?

Tas viss ir tik svaigs un nepierasts, ka vēl nav tā apjausma un ticamības sajūta, ka esmu šihans. Varbūt pēc kāda brīža, kad atbraukšu mājās, atnāks apjausma. Šobrīd tas ir kaut kas līdzīgs tam, kad bijām Honbu dodžo, kad tikai pēc tam sāc saprast, kur esi bijis, ka savus sviedrus esi atstājis tajā zālē, kur arī pats Ojama, bet, esot tur iekšā, viss šķiet nereāli. Visādi citādi zinu, ka mana dzīve neapstājas ar 5. danu. Negrasos sēdēt zālē uz ķeblīša un komandēt citus. Jā, tas bija tas, uz ko esmu gājis visu mūžu, bet darba vēl daudz. Iesim tālāk, attīstīsim Kjokušinu valstiskā limenī, trenēsimies un to visu ieguldīsim bērnos, kuri turpinās šo ceļu pēc mums. Lai mēs būtu ne tikai labākie Latvijā, bet arī Pasaulē. OSS!